Spoku sargs

Musu gilde metas meza, sasita kokus skembas un dedzinaja krumus un zali. Lai gan mes visi bijam dzeltena ranga, mums izdevas magija un ieroci. Pat ja ne tada pasa limeni ka tie, kuri bija augstaki ranga.

Siriuss ari pievienojas mums, bet ne pilna sastava. Potaps un vel viens no vina burvjiem pacela ievainoto cilveku un tika nogadati musu pasaule. Es nekad nebiju sos radijumus saticis vai pat dzirdejis par tiem, tapec nezinaju, kas notiks ar to, kuru trapis zala bulta. Bet, spriezot pec ta, ka parastie dziednieciskie artefakti nespeja tikt gala ar nezinamo magiju, labak but piesardzigiem un nelaut zalajai bultai trapit.

Mes izklidam pa mezu. Es devos uz nelielu akmeni ar skatu uz kokiem. Tad no krumiem uz mani lidoja zala bulta. Es noliku sev prieksa spokainu vairogu, lai parbauditu, cik tas spej atvairit citplanetiesu magijas triecienu. Vairogs paveica lielisku darbu. Bulta trapija un pazuda.

Es metos pie kruma un situ ar zobenu. Atskaneja ass kliedziens, ka putnam, un zals humanoids radijums nokrita zeme kopa ar zariem. Krums bija kupls, tapec neredzeju, kur situ, bet, kad piegaju un atmetu zarus, ieraudziju, ka esmu gandriz pargriezis Grinu uz pusem. No tas teceja biezas tumsi cerinu asinis un samerceja zemi. Grins paskatijas uz mani ar saviem gareniskajiem zilitem un, ilgi izelpojot, sastinga.

Ar zobena galu es pargriezu vina krutis un ieraudziju plostu. Tas bija tik spilgts un liels, ka neparprotami piedereja videja limena riftam. Ka departaments pielava tik kludu, ka iedeva mums tik bistamu Riftu? Ne, es nesudzos. Gluzi otradi, es loti priecajos, ka atnacu uz sejieni, bet man bija zel to nabaga, kurs bija kluvis zals. Galu gala nevienam no mums nebija ne jausmas, kurp ejam un kas mus seit sagaida, un tas bija nepareizi.

Saja laika es ar acs kaktinu satveru kadu kustibu un nolaidos. Es to izdariju laika. Izradijas, ka meza iemitnieki mani jau bija aplenkusi un uzbruka no dazadam pusem uzreiz. Nolemu sakt ar Grinu, kuru pamaniju, tapec, notupusies un turot zobenu sev prieksa, metos uz klints pusi. Vins mani nesagaidija, bet, cik vien atri speja, metas biezokni.

Es atkal nozeloju, ka vel nezinaju, ka izveidot arbaletu. Cik jauki butu vienkarsi iemest vinam pa galvu, nevis steigties cauri nepazistamam mezam pec vieteja iedzivotaja, kurs so mezu pazina ka savu pirkstu. Ja, siem divainisiem bija tikai tris pirksti, un tie beidzas ar asiem nagiem.

Skrienot pec viena Grina, redzeju vel vienu nokapjam no koka. Tapec viniem ir vajadzigi tadi nagi, lai raptos kokos. Ar vilni vina zvinaina galva iekrita biezaja zale. Izvilku plostu, ieliku konteinera un ieraudziju Vladu.

– Kostja, nac surp! Man vajag palidzibu! – vins kliedza.

Es pieskreju vinam klat un redzeju, ka pie vina kajam no zemes izaug vijas vinogulaji un pazud zale.

– Kas notika?

«Es tur jau esmu nokeris tris.» Atrodi un pabeidz tos, kamer es vel skatos,» vins pamaja gravas virziena.

Ka teica Vlads, tris Zalie guleja zeme, sapinusies vinogulajiem. Es vinus nogalinaju un iznemu plostus. Saja laika man preti lidoja bulta no tuveja koka vainaga. Es vinu neredzeju, bet ar visu kermeni jutu briesmu tuvosanos. Vins atliecas un nolika savu vairogu sev prieksa. Bulta izurbas un pazuda kopa ar vairogu. Grins noleca no koka un uzreiz tika nogalinats ar specigu sitienu no fantoma zobena.

Ieliku visus plostus konteinera un atkal atgriezos pie Vlada. Vins turpinaja meklet, tacu lidz sim nevienu nav atradis. Tikmer parejie gildes biedri mums pievienojas un ieguva vel cetrus plostus. Izkemmejusi mezu, vairs neatradam nevienu Zalo. Saja laika Potaps atgriezas Rifta.

– Cau, Sirius! Viss man! – vins kliedza.

Vina gildes locekli iznaca no meza un zinoja, ka ir nogalinajusi tris zalos.

– Tris? Kapec tik maz? – vins bija sasutis.

«Vini ir atri un sauj,» Zahars nomurminaja.

Vins bija liels, bet loti lens, lai gan vinam bija oranza pakape.

Peksni Potaps saka skatities apkart un jautaja:

– Kur ir Volodja?

Visi metas meklet Volodju, ari mes. Par laimi, plaisa bija neliela, tapec vini to atri atrada. Vins guleja zem dadzis, un vina krasa bija lidziga tiem. Potaps dusmigi lamajas un lika diviem saviem viriem izvest zalo Volodju no Rifta un nosutit uz slimnicu.

Tikmer es un pareja gilde «Viktori» sakam meklet dargakmenus un vertigus augus. Man bija vienaldzigi augi, tapec uzreiz devos pie klints, uzskatot, ka tiesi tur ir jaatrodas dazadiem akmeniem, ari dargakmeniem. Lai gan visus akmenus no Riftiem varetu uzskatit par dargiem. Visi no tiem izstaroja citas pasaules energiju, ko vareja izmantot dazadiem merkiem: no masinbuves lidz medicinai.