Sniega pika

—   Tu teici, ka esot brīvs tikai līdz septiņiem. Uz kurieni tu iesi? Protams, ja tas nav noslēpums.

—   Noslēpums? No tevis?

—   Tu neņern vērā atmiņu. Cilvēks mēdz aizmirst. Un aizmirst nozīmē to pašu, ko nezināt. Tāpēc, ja tas ir noslēpums…

—   Muļķības! Man norunāta tikšanās ar Iru. Kalužskajas ielā, pie automāta.

—   Ar Iru?

—   Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas nu gan būtu oriģināli… Nu, kā viņa tur… nākotnē, vai ir vēl tikpat skaista? Vai arī jūs ….

Aiz šā samākslotā joka varēja nojaust nemieru. Tas tad man arī palīdzēja galīgi atcerēties, kas šī par dienu.

Un abstraktais skaitlis — 11. decembris — ieguva skumju jēgu.

Es toreiz gaidīju Iru pie automātiem. Cilvēki gāja kabīnēs iekšā un ārā. Norunāja satikšanos, smējās, centās pierunāt, lūdzās. Laternu apgaismotie dvašas mutuļi bija rudi un varavīkšņaini.

Ar lielu dzintara aci manī nemirkšķinādama vērās ciparnīca. Ira nokavējās par trim minūtēm. Minūšu rādītājs ilgi palika nekustīgs, tad pēkšņi pārvietojās. Un reizē ar to manā sirdī kaut kas it kā pārtrūka.

Ieraudzīju viņu iztālēm, kad viņa sīkiem, steidzīgiem solīšiem šķērsoja ielu. Ap viņas kažokādas zābaciņiem griezās mazi sniega virpuļi. Acīs dega uguntiņas. Bet es tām neticēju. Viņa bija auksta kā sarmas putekļi uz lapsādas apkakles. Slaida un ļoti skaista.

Viņa bija tāla, tāla.

Tas mani arī pamudināja pateikt visu. Jutu, ka viņa mani nemīl, bet negribēju, nevarēju tam ticēt. Vairīju šīs domas. Un steidzināju notikumus. Es viņai patiku, kopā ar mani viņai nebija garlaicīgi. Tā vajadzēja arī turpināt. Jokoties un aiz mīlestības ne- nobālēt. Ja es būtu pret viņu aukstāks, nevērīgāks, kā lai zina, kas būtu varējis iznākt? Viņa bija pieradusi, ka visi viņu pielūdz, un gāja, sniegā pēdas aizputinādama, no vienas uzvaras uz otru. Ziņkārīga un nesatraukta.

Taču viņai gribējās nevis valdīt, bet izjust cita varu, just maigu padevību mierīga un pārliecināta spēka priekšā.

Es to sapratu, bet neko nespēju darīt. Biju iemīlējies un tādēļ atbruņots. Viņa nevarēja neuzvarēt. Kauja bija nevienlīdzīga.

Todien bija mana Vaterlo kauja.

Pateicu viņai visu.

Ko viņa man varēja atbildēt? Ko piedāvāt?

Draudzību?

Viņa saprata, ka neesmu no tiem, kas noliecas uzvarētāja priekšā un kļūst par tā vergu. Varbūt viņai arī gribējās paturēt mani savā tuvumā kā atraidītu pielūdzēju, bet viņa saprata, ka no tā nekas neiznāks.

Viņa man nepiedāvāja draudzību, neteica, ka «nezina savas jutas pret mani», ka viņai «jātiek skaidrībā». Viņa bija lieliska.

Izaicinājums mests, un uz to jāatbild. Varbūt viņa arī nožēloja, ka biju pasteidzies… Nezinu. Bet viņa sacīja: «Nē».

—  Vienmēr priecāšos tevi redzēt, vienmēr, — viņa vēl piebilda.

Sapratu, ka viss beidzies. Vairs negāju pie viņas un nezvanīju. Arī viņa nezvanīja. Šķīrāmies pie Krimas tilta.

Un tagad, pēc kādas stundas, tas viss jāpārdzīvo viņam. Viss! Sākot ar Iras trīs minūšu nokavēšanos, līdz «nē» pie Krimas tilta. Un man kļuva līdz sāpēm, līdz asarām viņa žēl. Tikai tagad jutu, ka viņš — tas esmu es, bet vēl tāds, kas kaut ko nezina, kaut ko nav sapratis, kaut kādu kļūdu nav izdarījis. Man ļoti sagribējās viņu pasargāt no gaidāmajām sāpēm, brīdināt, dalīties savā pieredzē. Tās bija ļoti sarežģītas jūtas.

Un vēl man ļoti gribējās satikties ar viņu, agrāko, kura vēl neapzinājās, ka mūsu tikšanās būs beigušās uz visiem laikiem. Tagad es šai kaujā uzvarētu. Viss notiktu pavisam citādi. Viņa mocītos greizsirdībā un šaubās, viņa apsūdzētu mani bezjūtībā …

Bet varbūt man tikai tā likās?

Varbūt nebija manā varā kaut ko grozīt?

—  Iešu uz satikšanos tavā vietā. Tā vajag.

—  Kāpēc? — Viņa seja sadruma un kļuva auksta.

—   Tu taču nezini, kas tevi šodien sagaida! Tu nepazīsti ne viņu, ne sevi! Atļauj man! Tikai šodien… Un es pazudīšu. Tu būsi man pateicīgs. Tev viss iznāks citādi! Ne tā kā man!

—   Nē. Es negribu zināt, kā bija tev.

—  Tu taču nezini, neko nezini! Šodienas satikšanās vairs nebūs labojama… Es to zinu un pateikšu tev.

—   Nē, nevajag!

—   Tu mani nesaprati! Neiešu tavā vietā, labi. Bet tev jāizturas citādi, tu nedrīksti darīt tā, kā es toreiz. Labāk nemaz neej. Pagaidi, kamēr viņa pati tev piezvanīs. Viņa piezvanīs!

—   Negribu tevi klausīties! Vai saprati? Negribu!

—  Bet kāpēc? Es taču to nedaru sevis dēļ, bet tevis dēļ!

—   Nevajag! — viņš dobji noteica.

Ieskatījos viņam acīs un sapratu: viņš

zināja visu un saprata visu, tāpat kā toreiz es … Zināja, bet negribēja ticēt, tāpat kā toreiz es… Un neko nevarēja grozīt, tāpat kā toreiz es. Viņš ies uz satikšanos un pateiks visu. Es to sapratu.

Tāds dialogs man toreiz bija domās pašam ar sevi. Tagad viņš par to runā ar mani. Kāda gan tur starpība?

Kopš bērnu dienām cilvēks grib visu darīt pats. Darīt un izmēģināt, maldīties un atkal celties kājās, zilumus berzējot. Un tas ir labi.

—   Man laikam vajadzētu atgriezties?

—   Laikam gan … Vai mēs vēl tiksimies?

Iesmējos:

—        Tu vienmēr būsi manī. Bet es… Es vienmēr aizslīdēšu no tevis. Tava dzīve — tā ir traukšanās man pakaļ. Mēs esam divās dažādās fāzēs.

—       Es izzudīšu, kad tu atgriezīsies savā laikā.