Sniega pika

Interesanti, cik tagad pulkstenis? Kaut kur augšā aiz tāfeles jābūt pulkstenim. Man likās, ka varu saredzēt stikla blāvo atspulgu. Mēģināju atcerēties, kur atrodas slēdzis. Cik savādi! Tik daudz reižu esmu bijis šai zālē gan dienā, gan vakarā, bet ne reizes neesmu ievērojis, kur atrodas slēdzis.

Piegāju pie sienas, piespiedos pie tās un, izstiepis rokas uz augšu, sāku soļot zālei apkārt. Beidzot sataustīju slēdzi. Izrādījās, ka tas atrodas pie pašām durvīm. Kā gan es to agrāk neiedomājos?!

Uzliesmoja gaisma. Bija divdesmit septiņas minūtes pāri četriem. Līdz darba dienas sākumam palikušas četras stundas. Ja tikai nejauši neesmu nokļuvis svētdienā. Nolēmu pagaidīt. Izslēdzu gaismu, iegāju dziļāk zālē un nogūlos uz beidzamā sola. Kad no rīta atnāks apkopēja, viņa mani neieraudzīs. Cik reižu nebiju te gulējis! Bet toreiz viss bija citādi. Uz katedras kaut ko murmināja pasniedzējs, apkārt atradās studenti. Vieni pierakstīja lekciju, citi spēlēja uz desām, citi čukstējās. Bet es gulēju. Ilgi grozījos uz cietā sola. Tavu neveiksmi! Kāpēc gan nepaņēmu līdzi svārkus? Man mugurā bija tikai neilona krekls ar atlocītām piedurknēm. Noritināju piedurknes, apņēmu rokas sev ap pleciem un mēģināju aizmigt.

Tiklīdz zāli atslēgs, man vajadzēs nepamanītam iekļūt laboratorijā. Pirms nav atnākuši biedri un, galvenais, viņš. Pacentīšos pārģērbties vecajā slēpošanas tērpā, kurā parasti izdaru eksperimentus. Tas karājas manā skapītī blakus baltajam uzsvārcim. Labi vēl, ka kabatas portfelis ar naudu nepalika svārkos, bet atrodas bikšu kabatā. Jau tagad gribas ēst, bet kas būs no rīta … Patiešām, kas būs no rīta?

Viss notika, kā biju paredzējis. Man izdevās nepamanītam izslīdēt koridorā. Par ierīci es neraizējos. Studenti mums iemācīti neko neaizskart, un zinātniskie līdzstrādnieki nesāks rīkoties ar nepazīstamu aparātu. It sevišķi, ja uz apvalka ir brīdinošs uzraksts.

Pārģērbies zibenīgā ātrumā drāzos pa kāpnēm lejā. Gribēju aizskriet uz ķīmijas fakultāti. Tur man mazāk paziņu un vieglāk varēšu apdomāt savu stāvokli. Skriedams pa otrā stāva koridoru, ielūkojos puspavērtajās lasītavas durvīs. Tur neviena nebija. Klusām pa tepiķi aizgāju līdz palodzei, kas nokrauta ar kaktusu un agavju podiem. Aiz loga skanēja pilsētas rīta trokšņi. Dūmos tīti skursteņi, tilti, kuriem pāri traucas trolejbusi, cilvēki steidzas uz darbu. Un tā bija realitāte, tāda pati objektīva realitāte kā es pats.

Visi galdi lasītavā bija aizņemti. Pasniedzēji un aspiranti atstājuši savus portfeļus, mapes, burtnīcas, aprakstītās papīra lapas, pildspalvas. Pēc dažām minūtēm viņi atnāks, lai atgrieztos pie pārtrauktā darba. Uz viena no profesoru galdiem ieraudzīju priekšmetu, kas pievērsa manu uzmanību. Tā bija profesora Valentinova piezīmju grāmatiņa. Dzelteno ādas iesējumu rotāja krāsaini seno acteku hieroglifi. Sai grāmatiņā profesors ierakstīja visu, ko vajadzēja darīt nākamajā dienā. Ātri pāršķirstīju aprakstītās lappuses. Beidzamais ieraksts bija datēts ar 11. decembri. «Tātad šodien ir .vienpadsmitais, un ieraksts ir no vakardienas,» nospriedu, jo zem datuma bija rakstīts:

1.  Piezvanīt Nik. Andr. sakarā ar Astan- govu.

2.   11.30—13.20 — lekcija trešajam kursam.

3.   14.00 — zinātniskā padome.

4.   17.00 — aspiranti.

Jā, šodien ir 11. decembris … Vairāk nekā septiņi mēneši … Un tad man iešāvās prātā lieliska doma. Atskatījos, vai neviens nestāv durvīs, ātri iebāzu piezīmju grāmatiņu kabatā un izskrēju ārā no lasītavas.

Ķīmijas fakultātē valdīja eksāmenu kņada. Visi bija noraizējušies, steidzīgi, nervozi. Pa kāpnēm drāzās lejup skrejoši laimīgo bari. Pat dežurantes bija pārņēmis vispārējais noskaņojums.

—   Tas vien noliek, kas mācās, — teica viena no viņām, tīdama dzijas kamolu, — manējā gan pa nakti grāmatu liek zem spilvena, gan kurpē bāž pieckapeiku, bet, ja nav iemācījusies, nekas nelīdz …

—   Kā, vai tad izkrita? — otra ievaicājās.

—   Kāpēc tad izkrita? Nolika. Viņa jau man teicamniece. Es tikai to saku: ja nemācās, tad ne pieekapeiks, ne vecas drēbes nelīdz. Paskat, kā šitais uzposies — viņa, kā rādās, to teica par manu slēpošanas tērpu, — bet tāds bēdīgs. Laikam nav mācījies. Nav sagatavojies. Drēbes nelīdzēs. Vajag mācīties.

—  Tā jau ir, — nopūzdamās piekrita otra dežurante un, izvilkusi no skapīša avīzē ietītu alumīnija krūzīti, aizgāja uz bufeti pēc tējas.

Manā priekšā šņākdamas atvērās lifta durvis, bet es nekādi nespēju aptvert, ko man darīt. Durvis ar troksni aizcirtās. Nodūca zumers, un lifts, paklausot kādam izsaukumam no augšas, aizbrauca bez manis.

Nolēmu pagaidīt darba dfenas sākumu un piezvanīt viņam. Citādi vēl aizies uz ķīmijas fakultāti vai kaut kur citur.

Monēta šķindēdama iekrita automāta tērauda rīklē. Koķeta sievietes balss nodūdoja:

—   Halo?

Noriju tik tikko nepasprukušo frāzi: «Sveika, Raječka, tas esmu es, Viktors!»

—   Halo!

—   Ludzu Viktoru Arkadjeviču, — teicu, aplaizīdams sakaltušās lūpas.