Savam brālim sargs

Kaut kas uzdzirkstīja viņas acīs, viņa piegāja pie dīvāna un apsēdās.

Es pagājos šurpu turpu pa istabu. Viņa neskatījās uz mani, bet Ģtingri vērās griestos. Es maršēju viņas ^ priekšā kā parādē un centos vismaz kaut ko saprast.

Tā bija Nanika. Viņas augums, ķermenis, garie, smagie rudie mati, lielās brūnās acis, mazā mute ar apaļīgajām lūpām. Tikko iezīmētie vaigu kauli, deguns, tas viss bija tik patiesi viņas, ka nevarēja rasties ne mazākās šaubas.

Nevarēja rasties ne mazākās šaubas arī par to, ka tā nav,un nevarēja būt viņa.

Ja' nu varbūt tikai piepildās pasakas par niEžīgo dzīvošanu un paradīze patiešām atrodas divtūkstoš gadu attālumā no mūsu laika un vienmēr atradīsies šādā distancē, pastāvīgi bēgot prom no mums …

Taču patlaban man nebija ne prātā tādi spriedumi.

Tā nevarēja būt viņa. Gan laikā, gan telpā mēs ar Naniku bijām izšķīrušies pavisam. Te tomēr bija gluži cita sistēma un cita planēta, lai gЈn viss tik ļoti atgādināja Zemi, ka diez vai varēja būt vienkārša sakritība.

Es nopūtos, piebīdīju krēslu un apsēdos.

— Labi, — teicu. — Mēģināsim šo to noskaidrot.

— Es neko nezinu, — viņa atsvešināti atbildēja.

— Kaut ko tu katrā ziņā zini vairāk nekā es.

Viņa tikai paraustīja plecus.

Es brīdi klusēju, prātā sistematizēdams jautājumus, kurus vajadzēja viņai uzdot. - •

— Kas jūs esat?

Viņa pašķielēja uz mani.

— Vai tad tu nezini?

Es papurināju galvu. Tagad viņa palūkojās uzmanīgāk. Nopūtās.

— Zini!… Labi. Mēs esam cilvēki no cilvēkiem!

Tas man neko neizteica.

4*

99

•— Es pats redzu, ka cilvēki, nevis zirgi. Nezinu, kāpēc man ienāca prātā zirgi, tas bija smieklīgi, bet es nesmējos. — Vai jūsu ir daudz?

— Vairāk, nekā jūs domājat.

— Mēs? Kā tu zini, kas mēs esam?

— Kā tad nel — Viņa auksti pasmaidīja. — Tu esi pārģērbies, bet mēs jūs vienmēr pazīstam. Mani tu esi atradis, taču pārējos neatradīsi.

Es nopūtos un paberzēju ar plaukstām deniņus.

-— Nanik, mīļā, — es sacīju. — Nu, velns,.. Kā tevi sauc?

•— Vai tev nav vienalga? — Viņa sadrūma. — Sauc mani par Annu. Vai esi apmierināts'?

— Anna, — es nomurmināju, izgaršojot vārdu. Labs vārds, bet es biju» pieradis pie cita un negribēju no tā atteikties; ne velti senatnē ticēja, ka uzzināt kāda vārdu nozīmē iegūt pār šo cilvēku varu. — Anna… Skaisti, bet tev nepiestāv. Ja tev vienalga, tad saukšu tevi par Naniku. Tas tev piestāv.

Viņa uzmanīgi pavērās manī, nolaida un atkal pacēla acis, un šī kustība man bija līdz sāpēm pazīstama. Viņa vaicāja:

— Vai tu esi mīlējis tādu sievieti?

— Vēl turpinu, — īsi atteicu, jo man pašlaik negribējās par to runāt, bija pārāk daudz neskaidrību. — Vispirms aprunāsimies par nesaprotamo.

Viņa pacēla uzacis.

•— Tu nesteidzies mani aizvest.

— Kāpēc lai steidzos?

— A, tu gaidi, kamēr pienāks tavējie? Baidies, ka mani draugi atrodas tepat netālu?

— Tavi draugi, mani draugi… Tu taču nemaz nezini, kas es esmu, kas mēs esam …

•— Es jau tev sacīju: zinu.

• — Nē! Tu mani uzskati par kādu citu… baidos, ne pārāk labu. Mēģināsim noskaidrot. — Es nopūtos: man ļoti nepatika noskaidrot attiecības, bet likās — šoreiz bez tā neiztikt. — Mēs esam ļoti līdzīgi, dīvaini, līdz neiespējamībai līdzīgi.

Viņa neizpratnē paskatījās uz mani. Patiešām, tas bija diezgan drosmīgi -7- salīdzināt sevi, dzīves apbružātu vīrieti ap piecdesmit gadiem, ar skaistu meiteni, kurai droši vien vēl nebija pat divdesmit piecu.

— Nē, tu nesaprati. Nelūkojies pēc spoguļattēla…

— Tad es nepavisam nesaprotu, — viņa sacīja. — Kas var būt kopīgs mums un jums — cilvēkiem no Trauka?

— Ko?

— Tu taču esi cilvēks no Trauka — vai gan citādi tu būtu sācis mani izsekot?

— Es neesmu tevi izsekojis! Atradu tevi nejauši.. ? Ko tas nozīmē — cilvēks no Trauka?

— Tu kaut ko runā aplami. Beidz izlikties! — Pašlaik viņas acīs dega dusmas, bet arī dusmās viņa bija tikpat skaista kā toreiz. — No kurienes tu esi uzradies, ja nezini, kas ir cilvēki no Trauka?

— Labi, tad klausies, — es teicu. — Es patiešām to nezinu, un neviens no mums nezina. Mēs atlidojām no tālienes… no citas zvaigžņu sistēmas. — Te es apķēros. — Vai tu zini, kas ir zvaigžņu sistēma?

— Jā. — Viņa paskatījās griestos. — Esmu dzirdējusi vēl skolā. Bet… vai tad tur, uz zvaigznēm, dzīvo cilvēki? Tādi paši kā mēs?

— Es arī brīnos, — atklāti atzinos. — Tu nevari ne iedomāties, cik tas ir dīvaini: atlidot tik tālu un satikt cilvēkus, kas ne vien ir mums līdzīgi līdz vissīkākajai detaļai, bet arī runā tajā pašā valodā. Tas nevar būt gadījums, te jābūt kādam cēlonim. Kāds tas ir? Es gribu izprast…

Viņa skatījās manī, un no viņas sejas varēja redzēt, kā ticība viņā cīnās ar neuzticību.

— Ļoti savādi… — viņa lēni noteica. — Vai tu patiešām gribi, lai es tev noticu?

— Ak dievs, ko tad vēl?

— Tu patiesi runā mazliet savādāk nekā mēs… bet tas neko nenozīmē. Labi. — Bija redzams, ka viņa izlēmusi. — Ja gribi, lai es tev noticu, tad izģērbies.

Es būtu sapratis, ja man liktu paņemt rokā kvēlojošas ogles un turēt tik ilgi, cik vajadzīgs, lai pierādītu, ka nemeloju. Kas attiecas uz izģērbšanos… Nemaz neesmu pret izģērbšanos sievietes klātbūtnē, bet ne jau vienmēr un … vispār.