Savam brālim sargs

Tā ir novēlojusies gudrība, kā saka franči — asprātība uz kāpnēm. Toreiz es atrados tādā stāvoklī, ka man tieši bija nepieciešams kaut kas negaidīts, personīgi negaidīts, tā sacīt, mans personīgais piedzīvojums. Nepietika ar to, ka visa ekspedīcija bija nokļuvusi sprukās, kādās labāk jau nenokļūt. Man ar to bija par maz, jo kopīgais piedzīvojums neatviegloja manu stāvokli, nemazināja atbildību par kuģi un cilvēkiem, kas gūlās uz mani — kapteini un ko izjutu pat miegā. Nekad nebiju izvairījies no atbildības, bet tagad jutu, ka nepieciešama' atelpa, kaut kāda intermēdija, tas, ko manā laikā sauca par izlādēšanos. Tāpēc es piekritu (lai gan tas neatbilda noteikumiem) pavadīt Šuvalovu uz planētu kontaktu nodibināšanai ar tās iedzīvotājiem, lai gan pareizāk un saprātīgāk būtu bijis palikt uz kuģa: es atbildēju par kuģi, nevis par kontaktiem. Savu piekrišanu motivēju tā: ja kuģim vispār kaut kas draud, tad šo draudu avots ir tikai planēta, no izplatījuma tos gaidīt nevarēja. Aiz tā paša iemesla pārrāpos pār žogu un pagalmā padzēros aukstu akas ūdeni, bet pēc tam atvēru durvis, kas izrādījās vaļā, un devos tumsā.

Paspēru dažus soļus, izstiepis rokas, lai neuzskrietu kaut kam virsū; es virzījos uz priekšu piesardzīgi, cenšoties netraucēt klusumu. Tomēr zem kājām iečīkstējās grīda, un es pamiru, bet nekas nenotika. Mazliet pastāvēju, lai acis pierastu pie apgaismojuma, pareizāk — pie tā trūkuma, un sapratu, ka atrodos priekšnamā. Tas bija diezgan plašs, gandrīz bez mēbelēm, tikai pakaramais pie sienas, ļoti līdzīgs tiem, kādi bija uz Zemes manā laikā, un stūrī stāvēja tāds kā ķeblītis, kā soliņš — es nevarēju labi saskatīt un nemēģināju ari izpētīt. Priekšnams bija iegarens, .bez tām durvīm, pa kurām ienācu, tur atradās vēl divas — vienas pa labi, otras galā, man priekšā. Pārlaidu ar roku pār sienu, cenšoties atrast slēdzi, un neatradu to. Man tikai vēlāk ienāca prātā, ka mājā gluži vienkārši var hebūt elektrības. Viss bija tik līdzīgs tam, kas ir uz Zemes, ka likās, tikai jāieiet istabā un noteikti ieraudzīšu galdu . un dīvānu, kaktā televizoru, grāmatplauktu un pusduci krēslu, pie sienas zvērādu vai sienas segu, Šūniņa vai kāda cita akvareli. Kaktā būs stāvlampa, bet no griestiem nokarāsies gaismeklis ar plastmasas kupoliem divām trim lampiņām. Vārdu sakot, man likās, ka tūlīt atvēršu durvis priekšnama galā — jo tad, ja iešu pa labi, nokļūšu virtuvē, vannas istabā un tā tālāk —, atvēršu durvis uz istabu un kāds pagriezīs galvu, uz mirkli atraujoties no televizora, un pazīstamā balsī teiks: «Kur tu tik ilgi biji pazudis? Sēdies. Vai ēst gribi?»

Tik spēcīga šī grūti izskaidrojamā sajūta bija, ka man pēkšņi sāka likties smieklīgi te zagties uzr pirkstgaliem, it kā es būtu atgriezies mājās pēc nedēļu ilgas noziedzīgas prombūtnes. Noklepojos, lai brīdinātu to, kam jāatrodas istabā, lai nenobiedētu viņu ar savu negaidīto parādīšanos. Tad es piegāju pie durvīm un atvēru tās.

Es atvēru, iegāju, un man kļuva neomulīgi. Jo tas, ko es, kamēr acis pierada pie tumsas, biju tikko priekšnamā iztēlojies, patiesībā varēja eksistēt tikai manā iztēlē, to es lieliski zināju un iekšēji biju gatavs tam, ka īstenībā ieraudzīšu pavisam ko citu. Jo lielāks bija mans izbrīns, pat varbūt ne izbrīns, bet gandrīz vai bailes, kad ieskatījos un ieraudzīju, ka iztēle šoreiz ir it kā skatījusies caur sienu un redzējusi to, kas atrodas šajā telpā.

Jo te patiešām atradās galds. Un krēsli. Kaut kas bija piekārts pie sienas. Tiesa, nebija televizora un neviens* nesēdēja pie tā. Bet bija dīvāns. Un kāds aizmidzis gulēja uz dīvāna, ja ieklausījās, varēja sadzirdēt tikko manāmu vieglu, ritmisku elpu. Pie dīvāna bija paklājiņš, un tas, kas uz tā stāvēja, smieklīgi atgādināja mūsu Zemes čības bez kapēm, bet to lielums bija tāds, ka varēja nešauboties sacīt —• uz dīvāna guļ sieviete; starp citu, arī elpa liecināja to pašu.

Es pastāvēju, raudzīdamies viņā; viņa bija apsegusies ar vienkrāsainu segu — pustumsā nevarēju atšķirt krāsu. Es neskatījos pārāk cieši, lai viņa miegā nejustu manu skatienu un nepamostos (negribēju viņu modināt, pietika jau ar to, ka biju bez atļaujas ielauzies). Neizskaidrojamā jūtu uzplūdumā es nevis apmierinājos ar izlūkgājiena,rezultātiem, lai klusi izietu, atgrieztos pie Šuvalova un kopā ar viņu palauzītu galvu par to, ko darīt tālāk, — bet piegāju pie loga, piegāju droši, lai arī ne pārāk skaļi, atbīdīju cieši aizvilktos aizkarus —

istabā ielauzās rīts — un, pagriezies pret to, kura gu- lēja uz dīvāna, jautri un maigi sacīju;

— Miegamice, laiks celties!

Es tā pateicu. Biju aizmirsis, absolūti aizmirsis, ka atrodos uz nepazīstamas planētas nepazīstamā zvaigžņu sistēmā daudzu gaismas gadu attālumā no Zemes, kur šie vārdi varbūt līdzīgos apstākļos arī būtu vietā. Aizmirsis, ka reti kas spēj tā satraukt cilvēku kā pēkšņi blakus atskanošas svešas valodas skaņas, pat ar nosacījumu, ka manu runu viņš uztvertu tieši kā valodu, bet nevis, teiksim, kā suņa rejas. Es biju aizmirsis un tā pateicu.