Sākotne

Taču kuģa ļaudis to vairs neredzēja: komandieris neļāva apkalpei gremdēties atvadu skumjās. Tiklīdz stūrmaņa grupa bija šķērsojusi izdedzinātā apļa robežu, komandieris, it kā galīgi uzticēdams šo cilvēku likteni navigatora sirdsapziņai, strauji novērsās un pacēla acis pret debesīm. Tur pletās neaptveramā zilgme, ko vēl nesen bija pāršķēlis viņu kuģis. Taču debesis aiz kuģa bija atkal saslēgušās, un tagad vairs nevarēja saskatīt vietu, kurā zvaigžņu barka bija ielauzusies planētas atmosfērā. Bet komandieris arī nemeklēja kuģa pēdas debesīs. Viņš lūkojās saulē, vara krāsas saulē, no kuras strāvoja siltums un gaisma, un pat reibinošs aromāts; patiesībā šo aromātu, protams, izdvesa ziedi, kuri palīdzēja savam spīdeklim piepildīt pasauli. Apsvilinātā zāle turpretim izplatīja deguma smaku, un šī trauksmainā, nelabu vēstošā dvinga uz mirkli nomāca visus, modinot sirdīs smagas nojautas un jūtas, kas bija rada kaunam, jo cilvēki bija sadedzinājuši kaut ko dzīvu — zāli, lai gan ikviens saprata — citādi nosēsties viņiem nebūtu iespējams.

— Uzmanību! — komandieris sacīja. — Ar šo brīdi visiem ievērot otro gatavības pakāpi. Nekavējoties sagatavot startam jonu raķetes: lai seko vienībai stingri pēc kursa un neatpaliek ne soli. Izkraut un pārbaudīt helikopteru ar enerģētisko ekrānu.

Komandieris nebūt netaisījās pamest izlūkus likteņa ziņā. Viņš bija apņēmies vajadzības gadījumā palīdzēt grupai ar visiem līdzekļiem, kādi vien atradās viņa rīcībā.

— Sakarus ar izlūkiem dublēt, novērot, vai netiek izšautas signālraķetes. Uzsākt sintezatora izkraušanu, Darbu tiešo vadību uzņemsies dienestu priekšnieki. ..

Cilvēkus izrīkoja ātri un lietišķi. Visi atgriezās kuģī un, nezaudēdami laiku, ķērās pie darba. Ievilkuši sevi eļļaini spīdīgos palēninātāju sfieņus, apklusa, iesnaudās mazie reaktori. Svarīgākos aparātus apsedza pārvalki. Augšup vērstajā kuģa priekšgalā kā dīvains zieds uzplauka lokatora rotējošā antena. No korpusa izvirzījās aizsarglauka radiatori, kuru izstarotā enerģija spēja apturēt katru, kas neaicināts gribētu tuvoties kuģim. Hermētiski aizvērās nodalījumi, kas tika izmantoti, vienīgi lidojot izplatījumā. Divi jonu izlūki — nelielas, koniskas raķetes, kuras kata- pulta uzsvieda augstu gaisā — ieslēdza beztrokšņa dzinējus un, paklausot stūres automātiem, aizšāvās turp, kur mežā bija nozudusi stūrmaņa grupa. No kravas lūkas kosmonauti pa trapu nolaida zemē mazu helikopteru, ieslēdza dzinēju un — pārliecinājušies, ka mašīna ir pilnā kārtībā un var startēt jebkurā brīdī — atkal izslēdza to. Sardzes vīri ieņēma savus posteņus, bet sakarnieki, kas uztvēra izlūku grupas raidītos signālus, jau gatavojās maiņai: cilvēkam ir grūti ilgāku laiku koncentrēt uzmanību vienā, turklāt samērā vienmuļā operācijā, tādēļ sakarniekiem bija jāmainās biežāk nekā citiem.

Apkalpes dzīve pamazām ievirzījās parastajās sliedēs, kā tas mēdza notikt allaž pēc nosēšanās uz svešas planētas. Pagāja stunda un vēl viena; komandieris jau pa divi lāgi bija apmeklējis katru posteni un kuģa nodalījumu un nebija pamanījis nekā tāda, kas prasītu viņa iejaukšanos. Tad viņš vēlreiz nokāpa zemē, izgāja ārpus kuģa dzinēju izdedzinātā loka, apsēdās zālē un, atspiedis zodu pret ceļiem, ļāvās domu un asociāciju plūdumam. Šīs domas gan šķita visai tālas no tā, kas notika šeit, — par to liecināja komandiera plaukstas, kuras lēni, gandrīz neapzināti glaudīja zāli; tā maiguma vai dziļu pārdomu brīžos vīrieši dažkārt glāsta mīļotās sievietes matus. Komandieris pat bija sācis svilpot, kad pēkšņi zālei uzgulusies ēna lika viņam pacelt galvu un apklust takts vidū.

Enu meta izlūkraķete, kas, tikko pazibējusi gaisā, ar strupo konusu aizsedza sauli un tagad, strauji zaudēdama augstumu, veica nosēšanās manevru. Dažas sekundes kapteinis, muti iepletis, vēroja raķetes lidojumu, tad pielēca kājās. Ļaudis kuģa tuvumā — ārējā komanda — sarosījās, gatavodamies pieņemt aparātu. Nedaudz tālāk zālē pavīdēja otra ēna; otrā izlūkraķete saskaņā ar programmu sekoja pirmajai paralēlā kursā ar pusminūtes atstarpi. Ari tās automāti tikpat nevainojami veica nosēšanās manevru. Vēl nesaprazdams, kas īsti noticis, taču nojauzdams, ka priecāties nebūs iemesla, komandieris skriešus metās atpakaļ uz kuģi.

Tur mehāniķis Seņins un otrais stūrmanis Verners jau bija paspējuši no izlūkraķetēm izņemt mnemokristālus ar novērojumu ierakstiem. Pirmo no tiem Verners tūdaļ ievietoja dešifratorā. Iedegās zaļā actiņa. Atskanēja komandas, kurām paklausot izlūkraķetes pirms nedaudz vairāk nekā divām stundām bija pacēlušās gaisā. Vienlaikus uz dešifratora ekrāna parādījās videoieraksts. Vispirms kļuva redzams klajums un tajā — zvaigžņu kuģis. No augšas tas atgādināja aci, kas vērīgi raugās debesīs. Kad raķetes nedaudz attālinājās, varēja manīt, ka šī acs — tās redzoklis bija vizuālās novērošanas kupols — vainago sešu gigantisku kolonnu veidotu konstrukciju, kas pareizā sešstūra formā aptvēra septīto — vismasīvāko, bet lejā katra kolonna beidzās ar milzīgu balsta amortizatoru …