Sākotne

Gigants!… Vēl tālu no neredzamās līnijas, ko dēvē par sistēmas ārējo robežu, viņi sadzirdēja tā balsis un ieraudzīja viesmīlīgās bāku ugunis. Izplatījums dziedāja, runāja, čukstēja, žilbinādams kosmonautus ar apdzīvotu planētu, planetoīdu un mākslīgo pavadoņu ugunīm. Kuģu trases krustojās, savijās, saplūda un atkal šķīrās kā pavedieni, kas izsvaidīti tūkstoš virzienos. Te dzīvoja Cilvēks. Un viss te liecināja par viņa roku un prāta vareno spēku.

Aizsargjoslu enerģētiskie vairogi laiku pa laikam apturēja Zemes kuģi, pazīdami tajā svešinieku, pēc tam ļāva tam turpināt ceļu. Kuģi cits pēc cita tuvojās viesim, sveica un ilgstoši pavadīja to. Jo tuvāk sistēmas galvenajai planētai, jo biezāk apdzīvots šķita izplatījums. Un tad Gigants bija klāt.

Vispirms planēta — satraucoša un gaidīta — aizjoņoja viņiem garām, pēc tam kuģis to panāca. Cilvēka pārveidotā debesu ķermeņa virsma spīguļoja un laistījās. Dzidras, zilganas jūras vēla rāmus viļņus pret akmenī kaltiem krastiem. Upes atdzima neskaitāmos filtros un zem caurspīdīgiem kupoliem plūda tām norādītajos virzienos. Pilsētas izauga no zemes kā dīvaini, zaroti koki, kuru saknes iesniedzās planētas visdziļākajās dzīlēs, un vēl citas pilsētas brīvi lidinājās gaisā. Tās zaigoja nevis ugunsgrēku, bet gan diženu domu un darbu mirgā; visdīvaināko mašīnu un mehānismu leģioni, šķiet, tikai gaidīja signālu, lai, atbrīvojot uzkrāto enerģiju, izpildītu savu pavēlnieku gribu.

Kuģis nolaidās; neaptverams, skanīgām plātnēm noklāts lauks pletās visapkārt. Tā bija līksma, dzīvi apliecinoša pasaule, kurā kuģi vienmēr notēmēti pret zenītu. Planētas virsma tikko manāmi vibrēja, atbalsodama dzīlēs apslēpto enerģētisko centrāļu vareno pulsu. Visur bija cilvēki, un viņu kustībās varēja nojaust neredzēti spraigu dzīves ritmu. Acīm redzot, ne velti šai planētai bija piešķirts Giganta vārds. Viss te likās kā brīnums, kā pasaka, kas pēkšņi kļuvusi par īstenību. Tā bija Zemes nākotne, par kuru domājot gribējās dzīvot mūžīgi.

«Kāpēc mēs tur neuzkavējāmies ilgāk?» domāja apkalpes ļaudis, stāvēdami pirmatnēji neskartajā zālē. «Mēs steidzāmies. Mēs pavaicājām, kā izskatās Sākotne un kas jauns par šo planētu dzirdams. Taču Giganta iedzīvotāji mums neatbildēja, kaut gan elektroniskie tulki jautājumu bija precīzi pārtulkojuši. Pēc tam laipnie saimnieki paskaidroja, ka viņu ekspedīcija, kas devusies uz Sākotni pirms dažiem gadiem, neesot atgriezusies: droši vien izplatījumā to piemeklējusi kāda nelaime. Gigants jau gatavojās sūtīt uz turieni jaunus kuģus, bet tieši tajā brīdī ieradāmies mēs. Tagad viņi gaidīs mūsu atgriešanos… Giganta virsma joprojām tikko jūtami vibrēja, debesīs pāri kosmodromam nebija neviena mākonīša, kad mēs, vēl neattapušies no redzētā, devāmies atpakaļ uz savu kuģi. Mums novēlēja daudz veiksmīgu atklājumu. Bet mēs?! Ko mēs esam atklājuši?»

— Un tomēr, — stūrmanis pārtrauca ieilgušo klusumu, — kamēr izlūki meklēs ūdeni sintezatoriem, atļauj palūkoties, vai tuvumā nav kādu civilizācijas pazīmju. Sākotnei pirmās pazīmes rādiuss nevar būt liels.

Komandieris, tāpat kā jebkurš kosmonauts, labi zināja, ko nozīmē pirmās pazīmes rādiuss: uz civilizētas planētas, dzīvei derīgā apvidū, no jebkura punkta jānoiet tikai samērā neliels attālums, lai pamanītu cilvēka darbības pēdas, un — jo augstāka civilizācija, jo šis attālums mazāks.

— Ko domā speciālisti? — komandieris vaicāja.

— Stūrmaņa viedoklis man šķiet saprātīgs, — ar pūlēm atkratījies no valdzinošajām atmiņām, teica Alsters. — Tomēr degviela jāsagādā pēc iespējas drīzāk: ja reaktori apstāsies, visas mūsu aizsargierīces būs bezspēcīgas.

Un puse speciālistu palocīja galvu par zīmi, ka piekrīt viņam.

— Esmu vienis prātis ar komandieri, — lakoniski paziņoja galvenais mehāniķis Stens, un visi pārējie viņam piebalsoja.

— Labi, — komandieris secināja. — Bet vai tu pats, stūrman, būsi ar mieru vadīt brīvprātīgo grupu, ko varēs apgādāt diemžēl tikai ar vieglajiem ieročiem?

— Jā, — navigators, ne mirkli nesvārstīdamies, atbildēja.

— Tad gatavojies!

Sagatavošanās neprasīja daudz laika. Visas operācijas, kas saistītas ar nolaišanos uz svešas planētas un apvidus izlūkošanu, apkalpe bija apguvusi tādā mērā, ka veica tās gandrīz automātiski, pateicoties atmiņai, kura mīt muskuļos un nevis smadzenēs. Tā cilvēks iet — nedomādams par to, kas jādara, lai cilātu kājas. Pagāja tikai dažas minūtes, un brīvprātīgie pilnā ietērpā, apbruņojušies ar nepieciešamo iekārtu un ieročiem, jau bija sapulcējušies kuģa priekšā. Stūrmanis ziņoja komandierim, ka grupa gatava doties ceļā.

Komandieris pārlaida skatienu nelielajai ierindai — desmit vīriem, kas likās sīki un nevarīgi salīdzinājumā ar kuģa milzīgo metāla masīvu. «Desmit vīri,» viņš nodomāja. «Tātad kuģī paliks tikai sešpadsmit…» Un stingrā, skanīgā balsī teica: