Sākotne

No visa, kas šajā mirklī būtu varējis notikt, tas bija pats negaidītākais: no necaurredzamā biezokņa iznirusī tumšā figūra, un piepeši — kuģa galvenā mehāniķa Stena bezgala pazīstamā balss! Tā cilvēka balss, kuru viņi domās jau bija apbedījuši kopā ar biedriem un apvidus mašīnu …

Dažas sekundes neviens nespēja parunāt: negaidītā laimes un drošības sajūta bija aizžņaugusi visiem rīkli.

— Lūk, to es saprotu! — beidzot skaļi iesaucās Mozels, un tad, it kā būtu sagruvis neredzams aizsprosts, visi ierunājās reizē un katrs centās piekļūt tuvāk Stenam, apkampt viņu, pateikt kādu sirsnīgu vārdu … Mehāniķis, mazliet izbrīnījies, mulsi smaidīja un raustīja plecus. Pagāja dažas minūtes, iekams komandierim izdevās savus ceļabiedrus kaut cik nomierināt.

— Lieliski! — komandieris sacīja, it kā rezumēdams kopējo sajūsmu. — Bet kur palikusi apvidus mašīna?

— Puskilometru no šejienes, — Stens atbildēja. — Vajadzēja atstāt, jo izlauzties caur biezokni mašīna nevarēja. Atradām jūs ar smaržu detektora palīdzību. Bet jūs nu gan līkumojāt… Vienā vietā nācās pagaidīt. Gribu jūs brīdināt: te ir cilvēki…

— Mēs baidījāmies, ka jums uzbruks. Mežoņi vai bruņinieki … Viņi jūs nepamanīja?

— Pabrauca garām. Bet pag — par kādiem mežoņiem jūs te runājat? Mums garām pabrauca kaujas raķetes…

— Iesim, — komandieris atmeta ar roku. — Dodiet kādu stingrāku zaru, es mēģināšu atbalstīties. Gribas ātrāk ieraudzīt mašīnu un pārliecināties, ka šajā pasaulē mašīnas vispār eksistē. Vai sintezators ir kārtībā?… Nē, Sten, jūs kaut ko jaucat: nevis raķetes, bet katapultas…

— Nejaucu, komandier. Tās noteikti bija raķetes! Atcerieties lekciju kursu par senajām civilizācijām? Tieši tādas tur bija aprakstītas: pārvietojamas platformas uz gaisa spilvena… Protams, sīkāk apskatīt tās mēs nepaguvām — ieslēgt prožektorus neuzdrošinājāmies, bet caur infrasarkanajām acenēm bija skaidri redzams …

— Pie joda! — paspruka komandierim negaidīti skarbi. Stūrmanis iesmējās un tūdaļ apklusa, viņa smiekli atbalsojās mežā, un kaut kur zaros paslēpies putns mēdīdamies tos atdarināja. — Klusu, navigator! — komandieris norūca. — Smieties nav iemesla. Ja tīģeris jūs nesaplosīja, kad sagrābāt viņu ar kailām rokām, tas vēl nenozīmē, ka varat… Labāk pieliksim soli. Vai līdz mašīnai tālu?

— Nē, esam jau tikpat kā klāt, — Stens mierinoši atbildēja. — Bet torņi — atceraties, mēs par tiem ziņojām — mums, jādomā, tomēr būs rēgojušies. Vēlāk speciāli aizbraucām uz vietu, kur tie krita zemē, taču nekādu pēdu tur nebija.

— Tā jau es domāju, — kapteinis daudz miermīlīgākā tonī sacīja., ^

— Bet izskatījās tik pārliecinoši… Torņi lidoja un nolaidās, pēc tam pazuda un atkal parādījās tai pašā vietā — taču jau nedaudz pārveidoti…

— Šajā vidē, - komandieris paskaidroja, — acīm redzot, viegli rodas halucinācijas.

— Kuģī, — stūrmanis pasmīnēja, — mēs droši vien nospriedīsim, ka arī cilvēki mums tikai rēgojušies. Gan kājnieki, gan bruņinieki…

Komandieris gribēja viņam iebilst, bet šajā mirklī Stens, kas bija uzņēmies ceļveža pienākumus, apstājās un teica:

— Klāt esam.

No krūmos paslēptās mašīnas atdalījās tumša figūra un devās pretim vienībai. Pienācējs sirsnīgi sasveicinājās ar visiem, viens pats naksnīgajā mežā viņš diez vai bija juties sevišķi omulīgi. Komandieris kaut ko nomurmināja par liekiem sentimentiem un laika trūkumu, un visi steigšus sakāpa mašīnā. Sāpes kājā atkal šķita norimušās, un komandieris jau bija uzlicis to uz mašīnas kāpšļa, kad pēkšņi sastinga.

— Kas tad tas?

Kā tāla eksplozija niežu pāršalca kliedzienu vilnis. Tūkstošbalsīgais koris bija tik varens, ka balsis skaidri dzirdēja arī šeit; nevarēja tikai saprast, kā šajās balsīs ir vairāk — nāves baiļu vai uzvaras gaviļu. Dažas sekundes vēlāk kliedzieni atkārtojās. Komandieris nopūtās.

— Sadursme, šķiet, ir sākusies. Tūdaļ plūdīs asinis… Mēs gan nedrīkstam iejaukties. 2ēl… Lūk, stūrman, tava Sākotne — sarkanas, ļoti sarkanas upes sākotne… Braucam, mehāniķi!

Stens mazliet pievilka sviras. Klusi sakustējās gumijotās kāpurķēdes, un atdzisušais mežs uz infrasarkanā ekrāna ataino jās kā caur aizsvīdušu stiklu. Stens bija iemanījies veikli manevrēt starp kokiem, tomēr nepārtrauktā līkumošana jūtami samazināja ātrumu. Komandieris nepacietīgi grozījās savā sēdeklī. Taču pamazām mežs kļuva retāks, un viņš atviegloti uzelpoja.

— Apvidus liekas tāds kā pazīstams. Sten, vai mūsu nora vēl tālu?