Sākotne

— Tālāk notikumi attīstās tā: pasaules izzināšana kļūst par dzīves galveno saturu. Sabiedrības mehānisms šķiet nevainojami noregulēts, ekonomika īpašu uzmanību vairs neprasa, tā darbojas kā labs automāts, kam nav vajadzīga pat eļļošana. Tādējādi ikvienam rodas iespēja darīt tikai to, kas atbilst viņa interesēm. Bet cilvēku intereses ir ļoti dažādas; un zinātnei jāatdod visi spēki, protams, ja ar to grib nopietni nodarboties. Taču nenopietni ar zinātni mūsu laikā neviens vairs nenodarbojas. Un, lūk — tā vismaz apgalvo šīs teorijas piekritēji — var gadīties, ka, zinātnēm aizvien vairāk diferencējoties, pienāks brīdis, kad cilvēki pārstās saprast cits citu. Vienlaikus tomēr nav jāaizmirst, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums, ārpus sabiedrības, bez tās viņš nevar dzīvot. Bet sabiedrība beigs eksistēt tajā momentā, kad zudīs sakari un savstarpēja saprašanās…

— Pietiek, — komandieris teica. — Viss ir skaidrs. Šī teorija man aktīvi nepatīk, es tai neticu.

— Arī es neticu. Ne jau tāpēc, ka kaut kas tamlīdzīgs nevarētu notikt, bet divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bez zinātnes cilvēkiem ir arī māksla, un tā vienmēr apvieno, uzsver to, kas visiem ir kopīgs. Un, otrkārt, cilvēkiem pietiek saprāta, lai savlaicīgi pamanītu briestošās pretrunas un izdarītu nepieciešamos pārkārtojumus …

— Pagaidi, — komandieris iebilda un pārlaida pētošu

skatienu vīriem, kas sēdēja ciešā lokā ap krāsniņas infrasarkano sildķermeni. — Pagaidi. Mēs taču nupat vienojāmies, ka sabiedrībā, kura sasniegusi pietiekoši augstu, nu, sacīsim — Giganta attīstības līmeni — nekādu pretrunu nav! Tātad nav arī vajadzības izdarīt kaut kādus pārkārtojumus!

— Sabiedrībā pretrunu nav, — stūrmanis domīgi sacīja. — Vai pareizāk — nav politisku un sociālu pretrunu. Bet vispār… Tev, komandier, ir laba atmiņa, tu droši vien vēl nebūsi aizmirsis… Kad mēs uz Giganta gribējām paņemt kaut kādus nieciņus, suvenīrus piemiņai no šīs brīnišķīgās planētas, lai pārvestu mājās ne tikai skaņu un videoierakstus… Starp citu, manā kajītē viens tāds suvenīrs ir vēl tagad … Mums, protams, atļāva izvēlēties, bet mēs toreiz ievērojām ļoti dīvainu faktu: Giganta iedzīvotāji, saņemdami viņiem vajadzīgās mantas, ik reizi uzrāda kaut kādus žetonus. Mēs painteresējāmies, ko tas nozīmē, un atceries, ko mums paskaidroja.

Komandieris, protams, atcerējās, taču neteica ne vārda.

— Mums paskaidroja, — turpināja stūrmanis, — ka uz dižās planētas gan metālus, gan plastmasas skaita gramos, jo viss, ko uz vietas varēja iegūt un izmantot, jau sen iegūts un izmantots, arī visi vietējie izejvielu avoti jau sen izsmelti. Tikai muzejā mēs redzējām dažus kubikcentimetrus naftas — brīnišķīga, eļļaina šķidruma, ko glabāja īpašā superizturīgā tvertnē, un tā droši vien bija šīs planētas pēdējā nafta… Viņi tūkstošiem reižu pārkausē metālus un atjauno plastmasas, taču zudumi ir nenovēršami. Lai neizjauktu materiālu bilanci, šos zudumus kompensē, ievedot metālus un citas izejvielas no kosmosa. Bet tas ir ļoti dārgs prieks pat tik varenai civilizācijai. Turklāt kosmiskajiem reisiem ir jāpatērē degviela, un tā vairs nav atjaunojama. Protams, viņi var sintezēt metālus un citus elementus reaktoros, bet tādām kodolreakcijām nepieciešams tik milzīgs enerģijas daudzums, ka pat Gigantam ar to nopietni jārēķinās. Man liekas, komandier, ka Gigants ir sasniedzis tādu attīstības līmeni, kad visas sabiedrības pūles tiek veltītas nevis civilizācijas attīstībai, bet tās saglabāšanai; tur katru zudušo metāla gramu cenšas aizstāt tikai ar vienu un nevis ar diviem jauniegūta metāla gramiem. Tā ir apstāšanās, komandier, bet jebkura apstāšanās ir regresa un bojā ejas sākums. Lūk, pret

runa, kas radusies bez jebkāda antagonisma sabiedrībā! Un tas nozīmē, ka šajā sabiedrībā ir nepieciešamas — ja arī ne sociālas, tad vismaz tehniskas — bet katrā ziņā dziļas revolucionāras pārmaiņas. Sākotne ir vecāka par Gigantu, un es nemaz nebrīnītos, ja šīs planētas ļaudis būtu iemācījušies iztikt bez visa tā, kā Gigantam tik ļoti trūkst.

— Nu, nu! — iesaucās komandieris, un viņa balsī ieskanējās sarkastiski toņi. — Tu gribi teikt, ka cilvēki, visaugstākās civilizācijas pārstāvji, šādos apstākļos iznīcina savas mašīnas un pārkaļ tās par zobeniem, izmet lūžņos motorus un sēstas kara ratos, lai sāktu slepkavot citus cilvēkus — tos, kam dažādu iemeslu dēļ ticis mazāk vai arī nemaz nav ticis metālu un kas bijuši spiesti pāriet tieši uz akmens cirvjiem. Tāda, pēc tavām domām, ir šī tehniskā revolūcija?

— Vai tad es to esmu teicis?

— Nē, tieši tā tu neesi to formulējis. Taču, sekojot tavai domu gaitai, ir jāatzīst, ka Gigants kādreiz sasniegs Sākotnes līmeni, un Sākotni patlaban pārstāv tikai mežoņi un ar bronzas zobeniem bruņoti karavīri!