Replikants

Kad vins naca pie prata, saule jau rieteja. Pirmais instinktivais impulss ir uzlekt un skriet, apstadinats ar vazam. Divi radijumi, kas vinu bija savaldzinajusi, knibinajas ar kaut kadu ierici, klusiba samontejot to no lidzpanemtajam detalam.

Speka bloks intensivi dungoja. Vairaki kabeli cuskejas gar zemi starp zali. Ierice izskatijas, maigi izsakoties, divaina, neuzticama un pat biedejosa. Uz augsta stativa tika uzstaditi divi caurspidigi konteineri ar maigam konturam. No tam karajas viegla veja supotas elastigas caurules, kas beidzas ar inzektora sprauslam.

Cilveka lidziba noklikskinaja uz pedeja fiksatora un pagriezas. Lecas blavi mirdzeja acu dobumu dzilumos.

Vins saprata: tagad vinam tiks pievienots stativs ar elektronisko bloku un pilienu sistemu.

«Par ko? Izsuknet asinis?!» – Panikas domas traucas cauri ka viesulis. Sausmu sajuta izlija ar aukstiem sviedriem.

– Ko tu no manis velies?! – vins pirmo reizi skali ierunajas, pareizak sakot, izkliedza kadu aizsmakusu frazi.

Radibas vispar nereageja. Viens no humanoidajiem mehanismiem noliecas par stravas avotu, otrs devas uz to. Aiz stativa gar zemi vilkas kabelis.

Sausmas peksni kluva visaptverosas, nevaldamas. Manas krutis paradijas ass, nepatikams drebuli. Muskuli triceja no mazam nejaukam trisam.

Metals skindeja pret akmeni.

Cilveka lidziba notupas un skatijas uz vinu ar vienaldzigu, nedzivu skatienu, skaidri censoties izdomat, ka precizak ievietot pilinataju sprauslas venas.

Tas bija pedejais apzinato bailu piliens. Pasaule attalinajas uz sekundes dalu, tad uztvere atgriezas paaugstinata lidz robezai. Tapat ka toreiz purvos, mirkli pirms neizbegamas naves, notika kaut kas, it ka nogurusaja kermeni butu noklikskinajis neredzams sledzis.

Trice norima, un krasi noskaidroto apzinu peksni parnema niknums.

Sajutu smagumu un islaicigumu nevareja kontrolet. Vins nejuta sapes plaukstu locitavas vai potites; stieplu gabali, kas vinu bija turejusi bezpalidziga stavokli, bija nospragusi, atstajot uz vina adas dzilus asinojosus nobrazumus.

Sajos brizos kermenis dzivoja atseviski no prata, stradajot tikai uz refleksiem – ar slaucisanu vins nogaza radijumu zeme, un vina rokas jau bija satverusas stativu, ar neticamu speku iegremdejot to noplukusa kruskurvja apvalka. cilveka lidziba.

Atskaneja krakskesana un dzirksteles lidoja. Mehanisms bija piesprausts zeme, un vins, izravis no ekipejuma pamanito pistoli, mehaniski atlaida drosibas ierici un nospieda sprudu.

Saviens trapija apdullinosi, tad aizvars noklikskinaja tuksgaita. Vins merkeja uz speka avotu, par kuru liecas otra mehaniska butne, un nepalaida garam. Spradziens izputa dedzinosa gaisa brazmu, spozaka zibspuldze apzilbinaja, bet ienaidnieks cieta daudz vairak – vins tika aizmests labus desmit metrus talak, atsitas pret koka stumbru un atstats gulam salauzta, kuposa metala kaudze.

Man zvanija ausis.

Asinis teceja pa vina plaukstas locitavu, iekrasojot sunas lipigos pilienos.

No krumiem izlidoja izbijies putns. Veja brazma satricinaja koku lapas.

Peksni un strauji atgriezas dzives sajutas. Vesais vakara gaiss, nesot meza smarzas, skita apreibinoss – un lidz ar to pienaca pedejais apzinas paversiens.

Pec negaiditas cinas, kas izrava vina pratu no bezpratigas apceres stavokla, vins nokluva jauna eksistences limeni.

Speka piepludums saja bridi bija izzuvis. Man bija sapigs kakls. Nedaudz atvilcis elpu, vins devas pie avota, kas izplust no klints. Ledus udens lika sapet muskuliem, tacu pec asinu un netirumu nomazgasanas vins jutas daudz labak. Starp citu, nobrazumi sadzija parsteidzosi atri. Vini vairs neasinoja.

Atgriezies kautina vieta, vins paskatijas apkart un zaliena pamanija divus plastmasas bagazniekus, kas nosmereti ar purva dubliem, kas paredzeti nesasanai mugura. Viens bija atverts un tukss – ta viennozimigi bija ta pati nesaprotama iekarta, kuru noplukusie mehanismi nez kapec gribeja pieslegt savai asinsrites sistemai.

Piekeries, vins atvera otra konteinera sledzenes. Ieksa bija daudz lietu: drebju un apavu asorti, dazas rezerves dalas, blava dazada kalibra patronu izmetasana, iznemamas baterijas un vairakas nepazistamas ierices.

Nav skaidrs, kapec mehanismiem vajadzigs apgerbs un apavi. «Bet tas man noderes,» vins drebeja pec peldes ledainaja udeni. Apsedies uz laukakmena, kas izvirzits no zemes, vins no mantu kaudzes izvelejas armijas zabakus, pec tam bikses un jaku no diezgan izbalejusa maskesanas auduma.

Gerbsanas prasija daudz pulu; man bija jauzticas savai muskulu atminai. Vina nepievila, un driz vien vakara vesums mani parstaja mocit ar drebuliem.

Tagad ierocis…

Vins rupigi nopetija pistoli, pec tam izvilka tuksu zurnalu, atrada piemerotu municiju un saka to ladet. Uztveres dualitate atgriezas ar jaunu asumu. Ierocis izskatijas nepazistams, tacu vina pirkstu smalka motorika liecinaja, ka agrak vins sadu ierici vareja izjaukt un salikt ar aizvertam acim.

«Ka dzimtcilveki nokluva sala?»