Replikants

Sis notikums bija pagrieziena punkts. Atmodinata dzivotgriba neapsaubami ietekmeja daudzas lietas. Dazas stundas velak, sasniedzis nelielu salu, kas bija pazudusi starp purviem, vins zaudeja samanu, un, pamostoties, vina skatiens joprojam saglabaja drudzainu jegpilnu dzirksti.

Pasaule tika uztverta vaji. Pie vainas bija arkartejs nogurums. Ar grutibam piecelties kajas, vins paskatijas apkart, nesaprotot, ka vins seit nokluva?

Atmina pavideja ka tuksuma bezdibenis. Bija tikai mirklis tagadnes.

Auksts…

Pliks, nosmerejies ar purva dubliem, vins knapi uzkapa nogaze, paklupa, ieripinaja kada saura grava un uz bridi apklusa.

«Kas es esmu?»

Zvanosais tuksums nedeva atbildi. Iss atminu uzplaiksnijums uzplaiksnija un apdzisa, izkliedejot gaistosu notikumu slakatas, bet haotiskie atteli atri izkusa, padarot neiespejamu neko saprast.

Vins ar grutibam piecelas, ar rokam turedamies pie saknem.

Bija gruti elpot. Grava izradijas sens sakaru cels. Dazi jedzieni paradijas pasi no sevis, it ka no nekurienes.

Vins ieraudzija kamuflazas tikla fragmentus un saprata, ka palidzibu var atrast kaut kur tuvuma, tacu iedvesma vinam pievila. Uzpusta, likumaina transeja vinu veda pa meza kalna perimetru. Man bija jarapjas augsa un jadodas taisni cauri krumu biezokniem.

Driz vegetacija saskelas un pec tam pilniba izzuda. Saules sakarsusais betons saka plaisat. Daudzviet bija redzami sekli krateri un apalas apdeguma pedas. Centra atradas dikis ar lietus udeni, no kura izvirzijas nesaprotamas konstrukcijas fragmenti.

«Appludinata impulsa lielgabala pozicija…»

Frazei nebija jegas. Bet vai tas kaut ko nozime? Es vinu pazistu? Vai ari jus to zinajat ieprieks?

Atmina kluseja.

* * *

Kalns purvu vidu kalpoja par labu pagaidu patverumu. Kops vina pamodas pasapzinas dzirksts, pasaule ir kluvusi ieverojami sarezgitaka. Vienkarsas vajadzibas ir ieguvusas nozimi un nozimi. Tagad vins uzmanijas, lai neko neestu un nedzertu netiru udeni, brunojas ar sarusejusu veidgabalu gabalu un no saplestas kamuflazas gabala, kas tika atrasts pietukusas transejas apaksa, izveidoja sev gurnu.

Par laimi partikas jautajums tika atrisinats pavisam vienkarsi. Kalna nogazes bagatigi auga ogas, un no kartainas kalkakmens dzegas, ko atsedza zemes nogruvums, izpluda avots.

Vairakas dienas vins atguva spekus un petija veco nocietinajumu sistemu, veltigi censoties atgut pagatnes atminu, saprast, kas vins bija agrak?

Daudz kas skita pazistams. Piemeram, katru reizi, kad vins aplukoja iegremdetas konstrukcijas, kas pacelas virs aplveida betona sahtas, vins jutas parliecinats: ta ir stacionara impulsa ieroca pozicija, bet no kurienes radas zinasanas?

«Kalna dziluma noteikti ir citas telpas,» domas pluda tisi. Iztele uzreiz uzzimeja iespejamo cietumu uzbuvi: vairaki kazemati, kas paredzeti municijas glabasanai, un vel dzilak, iespejams, atradas spekstacija un vadibas centrs.

Vins vareja to skaidri vizualizet, bet vins joprojam nesaprata, no kurienes informacija nak? Briziem vins bija dusmigs uz savu inerci, vienaldzibu pret apkartejo vidi, letargiju kustibas un domas, it ka apkartejai pasaulei nebutu nekadas nozimes.

Esana, gulesana, apglabasana lapas, meklejot glabinu no nakts aukstuma, dienas laika gozeties saule, ilgi skatities viena punkta – sada veida darbibas tagad izraisija zemapzinas kairinajumu, it ka nepardomata vegetacija butu svesa. vinam.

Es gribeju kaut ko mainit. Radikali. Bet atminu nabadziba vai drizak pilniga pagatnes atminu neesamiba nesniedza norades. Ko darit, ja nav pamata dzives pieredzes, paradumu un skaidras izpratnes par savu vietu pasaule?

* * *

Pagrieziena punkts pienaca negaiditi.

Nebija celu, kas veda uz purvos apmaldijusos meza kalnu. Vairakas nolaisanas vietas atklaja agrak izmantotu piegades metodi – vins atzimeja so faktu, jau noguris lauzt smadzenes par jautajumu: kapec vinam bija skaidrs militaras infrastrukturas veids, bet viss parejais bija paslepts migla. aizmirstiba?

Bet ar instinktiem viss bija kartiba. Tas pasliktinajas kops briza, kad vins gandriz gaja boja purva. Un tagad, kad putnu dziedasanu peksni nomainija piesardzigs klusums, vins saspringa un kluva par ausim.

Zars krakskeja. Krumi drebeja.

Vina pirksti mehaniski izspieda armaturas gabalu. Vins notupas, neatlaidigi verojot tuvako apkartni, gataviba cinities preti – briesmu sajuta vinu parnema acumirkli un neatlaidas.

Intuicija nepievila. Driz no briksniem maksliga dika krasta iznaca divas radibas. Vinu areja lidziba ar cilvekiem, rupigak izpetot, izradijas loti nosacita. Caur caurumiem nobruzataja apgerba vareja redzet nobruzatu, sarusejusu metalu. Butiba tie bija mehaniski skeleti lupatas.

Neskatoties uz to, naves briesmu sajuta kluva vel asaka, neparprotamaka, nepanesamaka.

«Ja vini pamanis, vini nogalinas,» doma izvairijas.

Bet ir par velu. Viens no mehanismiem peksni pagriezas un pacela roku. No vina pirkstiem sava virkne triecienu. Elektribas trieciens acumirkli nodzesis cietusa samanu.

* * *