– Es esmu Ignats! Vai tu mani atpazisti? Vai tu atceries?
Viena neticami speciga kustiba replikants izvilka kaujas nazi un sita.
Ignats tik tikko paguva noreaget uz zibens uzbrukumu, asi izvairijas, un asmens sita tikai dzirksteles no betona.
– Traks?!
Pagraba tumsa notika klusa aina. Vina partneris Ignatu nepazina, vins paskatijas uz vinu ar tuksu, aukstu skatienu, atkal domadams uzbrukt.
– Sip, tas esmu es, Ignat!
Atkal sekoja uzbrukums, bet nu jau ne tik asi un precizi.
Satveris mirkli, vins satvera roku ar nazi un izgrieza ieroci no saviem vajajiem pirkstiem.
– Nomierinies! Jus bijat nopietni ievainoti! Malks, nu?! Aiziet! Atcerieties!
«Tu… kurs?…» vins izspieda, tik tikko kustinot meli.
– Es tev saku – Ignat!
– Es neatceros… Kur es esmu?
«Vins ir manekens» – acimredzamais secinajums aizdegas. Velu. Nanites lietoju velu. Maksligas neirocipus satur tikai pamatzinasanas un prasmes, savukart personiba veidojas biologiskajos neironu tiklos. Lidz ar smadzenu navi tas neatgriezeniski pazud, un to nevar mainit.
– Labi, nomierinies. Es neesmu tavs ienaidnieks!
Mans partneris triceja.
«Ir auksts… Sap…» vins cuksteja ar zilam lupam.
– Uzgaidi. Es uzkapsu augsa, parbaudisu situaciju un atgriezisos pec tevis. Vai tu mani dzirdi? Saproti? Pamaj, ja saproti!
Vins vaji pakratija galvu.
– Labi, es busu pec minutes. Galvenais nezaude samanu!
Ignats, saritinajis vairakas betona lauskas uz saniem, strauji paplasinaja bedri. Censoties neradit nekadu troksni, vins izrapas ara un sastinga, skatidamies apkart.
Killhunters pameta salu. Vini panema lidzi lielako dalu iznicinato ordas dzimtcilveku, ka ari replikantu likus. Apkartne valdija apdullinoss klusums. Saule rieteja, gubumakonu krastu pie apvarsna iekrasojot tumssarkana krasa.
– Tirs. Jus varat izklut. Es tev tagad palidzesu.
Sips neatbildeja. No cietuma vispar nenaca skana.
Man atkal bija jaatgriezas caur sauru, likumotu caurumu. Maskesanas vairs nebija vajadziga, un Ignats iesledza lukturiti.
Replikants ielida dzili sprauga un guleja tur bez dzivibas pazimem. Miris? Atkartoti? Vai naniti neizdevas, vai ari vinu darbs neizdevas kritiski?
Viss notikusais skita kaut kads nezeligs vajprats. Ignats garigi aizradija sevi par savu augstpratibu. Visticamak, neviens nevareja atgriezt Sipu (sasodits, es pat nezinaju vina vardu, tikai vina izsaukuma signalu).
Nonacis strupcela, vins ar zinamu atvieglojumu saprata, ka «manekens» ir dzivs, tacu zaudeja samanu.
Vins bija uzmanigs, lai vairs neieviestu nanitus. Bruces sadzija un neasinoja. Tatad vins tiks cauri.
Man bija diezgan ilgi jagaida, kamer bijusais partneris pamodisies. Ignats panema savus ierocus, patronas un granatas, kuras tika atrastas vina macinos. Kas zina? «Manekena» uzvediba ir neparedzama un visbiezak agresiva. Es pats to atcerejos.
Vinam izdevas aizmirst sevi trauksmaina miega. Vinu pamodinaja druposu akmenu skanas.
Ignats nodrebeja un acumirkli pamodas.
Replikants sedeja netalu. Ar lielam grutibam vareja uzminet vina Sipa vaibstus. Izdilis – ada un kauli. Aprikojums vinam kluva par lielu, karajas un klabeja ar katru kustibu.
Vina skatiena bija redzams tuksums.
«Nac, brali, mums jatiek prom no sejienes,» Ignats nolema neradit fobijas un pasniedza vinam kolbu. Vins dzera ilgi un alkatigi, krampji raustidams Adama abolu.
– Labi, tagad ejam augsa. Vai tu mani saproti?
Vins pamaja. Vins klusi un rezigneti izpildija noradijumus. Es pat nemeginaju velreiz izradit agresiju.
Ara bija dzila nakts. Debesis noskaidrojas, meness aukstais spidums apgaismoja apkartni.
Ignats nebaidijas apmaldities. Kad ir karte ar iezimetiem celiniem un celiem, jautajums «kur iet» neradas.
Vinu parnema absoluts moralais tuksums. Apkarteja pasaule tagad tika aplukota pavisam cita gaisma. Seit speki un tehnologijas palika visur pec sivas divu civilizaciju konfrontacijas.
Visur, kur skataties, pagatnes mantojums pastaveja lidzas dabai. Parliecinoss vairakums ir sadrumstaloti, sen atnemta sakotneja eksistences jega, saburzitas, sakrajusas neveiksmes un mutacijas.
– Aiz manis. «Trace pec pedas,» Ignats atrada taku un devas pirmais, parbaudot celu ar ieprieks izgrieztu stabu.
Driz vien forta kreslas aprises paslepas aiz purva tvaiku miglas.
4.nodala
Ghouls bija parsteigts un nebija priecigs par Ignata paradisanos.
– Vai esi atravies no grupas? Kapec tu atnaci? Vini teica: atgriezieties pec menesa, nevis agrak.
Ignats apsedas kresla. Pec piespiedu gajiena pa purviem vins bija navigi noguris.
– Dod man udeni. Un kaut ko est.
– Vai tu esi traks? Vai es esmu tavs pavars vai tava kalpone? Kur ir musejie?
– Vinu vairs nav. Killhunters izlika lamatas «appludusaja forta».
Spoks manami nobaleja. Vins asi pagriezas un aizgaja, iespejams, lai dotu sev iespeju sagremot dzirdeto, kaut ka tikt gala ar savam emocijam. Vins atgriezas tikai pec paris minutem ar armijas baribas paku.
– Ed un pasaki.
Ignats tiesi ta ari izdarija. Vins koslaja un taupigi iepazistinaja mnemotehniki ar jaunakajiem notikumiem.