Bet ko lai daru es? Kurp lai dodos no Liktenīgās Mokošo Pārdomu apmetnes, kā nosaucu savu nometni pie Manisaua Misu upes?
Čab sausās banānu lapas
«Galu galā tevi interesē atstātās pilsētas un noslēpumainais sudrabotais vīruss un nevis Foseta liktenis, tāpēc atbilstoši arī jāizvēlas maršruts,» es sev teicu un nebiju pārliecināts, ka tas tiešām tā ir.
Izraudzīties maršrutu patiešām bija nepieciešams. Nevarēju atļauties greznību — vēl ilgāk kavēties Liktenīgajā Mokošo Pārdomu apmetnē. Jau tā rumbero[18] sāka uz mani skatīties ar izbrīnu. Vēl diena, divas, un viņi uztvers mūsu ceļojumu kā pikniku, kur var labi saēsties un pēc sirds patikas izvāļāties pa zāli. Liekas, esmu viņus pavisam izlaidis. Manu pārdomu un svārstību dēļ strauji samazinājušies pārtikas krājumi. Palikušas tikai četrdesmit mārciņas tapioka miltu, muciņa cukurniedru degvīna — kačasas, divdesmit piecas mārciņas šarke [19] , nedaudz sviesta un kaste cukura. ir vēl arī |oti laba kafija. Labākajā gadījumā visa tā pietiks trim nedēļām. Ne vairāk. Bet vēl nav zināms, cik ilgi mums vajadzēs palikt pie Singū. Būs jāsamazina devas un dienas normas papildinājums jāsagādā medījot. Jo vairāk tādēļ, ka medīšana te lieliska. Zvēri pilnīgi neie- biedēti.
Kamēr mani rumbero Manuels un Enriko medīs, es galīgi izlemšu, kurp doties tālāk. Diemžēl mans ceļojums pa Foseta pēdām nav devis nekādus jaunus faktus. Bet gudrot nav laika, nemaz nav laika. Novembris jau klāt. Pēc pašiem optimistiskākajiem aprēķiniem, manā rīcībā ir vēl kādas četrdesmit dienas. No decembra līdz aprīļa beigām ilgst lietus periods. Šai laikā Šingū, izgājusi no krastiem, pārvēršas par elli. Patiesībā vārds «elle» jau sen vairs neko neizteic. Cilvēki izdomājuši daudz ko tādu, kas tālu pārspēj Sātana, Belcebula un Ko drūmo fantāziju …
«Manisaua Misu». Tā svilpj čūskas. Apmešanās vietās es pēc gvarani parašas nometnei apkārt liku sabērt lokā sausas banānu lapas. Lai arī cik piesardzīgs un viegls ir jaguāra elastīgais solis, viņu nodos dzelteno, saules sačokuroto, sauso banānu lapu čaboņa. Bet čūskas slīd bez trokšņa. Zili strauti ar fantastisku dzeltenu putu rakstu, maigas ceriņkrāsas liānas ar ķērpju balto mozaīku, hevejas garie, pelēkzaļie dzinumi ar acteku stindzinošo skatienu — tādas ir čūskas.
Ar žņaugu bloķējiet vēnas virs koduma vietas, uzkaisiet brūcei šaujamo pulveri un aizdedziniet to, nokaitējiet ugunī mačeti un vairieties ieelpot savas miesas dūmus; beidzot, neaizmirstiet arī Butantanas serumu … Ja jums laimēsies, un pēc trim smacējošu murgu nedēļām jūs izķepurosities un, grīļodamies un acis mirkšķinādams kā Os- vencimas gūsteknis, atgriezīsities pasaulē, pateicieties debesīm. Bet vēl labāk — šās zemes dieviem: Saulei, Lielajai spārnotajai čūskai, Izmisuma un miglu mātei, Mavutsi- nima tēvam. Taču vislabāk nopērciet anakondas ādas apmetni. Cilvēkam neuztveramā čūsku valdnieces smarža septiņus gadus jūs pasargās no visādiem indīgiem rāpuļiem.
Anakonda. Jūs, protams, esat to redzējuši kinofilmās. Atcerieties, kā drosminieks viens pats medī anakondu? Labsirdīgais briesmonis kuļ putās ūdeni, raujas ārā no nekaunīgā pārcilvēka skavām, bet kinooperators, kas «nejauši» gadījies tuvumā, par katru filmas metru nopelna divdesmit dolāru. Te viss ir pareizi. Nekādu kombinētu uzņēmumu. Un tomēr tā ir visnekaunīgākā un briesmīgākā krāpšana. , ,
Pajautājiet indiāņiem un seringeiro, Brazīlijas traperiem un zelta skalotājiem, un viņi jums pateiks, ka pasaulē nav nekā briesmīgāka par anakondu. Paragvajas, Aragvajas, Tokantinsas un Manisaua Misu baseini ir anakondas valdījumi. Ne par kādu naudu jūs tur neiemānīsiet brazīlieti. Vidēji tikai divpadsmit cilvēkiem no katra simta izdevies izbraukt šīs upes. Pārējie astoņdesmit astoņi pazuduši. Atcerieties, ko Fosets rakstīja par anakondām un kā viņš par tām rakstīja …
Divdesmit — divdesmit piecas pēdas gara anakonda nav nekāds retums. Ar zināmu izveicību to tiešām var satvert rokām pie galvas un izvilkt krastā. No anakondas dzeltenzaļās vai sarkanīgi baltās ādas darina mēteļus, elegantas somiņas un kurpītes Kopaka- banas skaistulēm. Tās gaļa mutē kūst. Bet četrdesmit un vairāk pedu gara anakonda ir apokaliptisks briesmonis, drausmīga himera. Volless Amazones baseinā atradis trīsdesmit astoņas pēdas garu nedzīvu anakondu. Tā bija nobeigusies, nespēdama sagremot bifeli, ko norijusi veselu. Fosetam izdevies nošaut sešdesmit divas pēdas garu anakondu. Tā būtu varējusi aprīt ziloni. Tādi milzu eksemplāri nav atrodami bieži, taču purvos redzamās čūsku sliedes dažkārt ir sešas pēdas platas. Salīdzinājumā ar tādu elles izdzimumu pat Foseta nošautā čūska ir tīrais pundurītis. Brazīlijas valsts robežu noteikšanas komisijā glabājas astoņdesmit pedu garas anakondas galvaskauss! Tā nogalināta pie Paragvajas upes.