Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

—    Pie kapa bija sanākuši visi kalapalo.i Sapulcējušies pie pašas ezera krasta kraujas, tie sēdēja puslokā. Apsēdos arī es, ne- iedrošinādamies pārtraukt klusumu. Pagāja stundas divas, iekams Komatasi norādīja uz nelielu pauguriņu man pie pašām kājām. «Šeit,» viņš sacīja. «Bet tas ir pārāk mazs kaps,» es iebildu. «Inglezi taču ir liela auguma ļaudis.» «Nekad ne!» atbildēja Koi i i a tasi un uzzīmēja zemē romiešu piecnieku. «Mēs tos apbedījām, ceļgalus piespieduši pie krūtīm,» viņš paskaidroja. «Te ir galva.»

Atraku zemi un uzgāju galvaskausu …

Pēc tam palūdzu Orlando, lai viņš atkārto vecā Izerari stāstījumu, un viņš to izdarīja, cenzdamies saglabāt stāstītāja izteiksmi un manieri.

.— No tiem trim karaibiem viens bija vecs un divi jauni. Viņi nesa mantas uz muguras, viņiem bija šautenes, viens kliboja. Viņi atnāca no rietumiem kopā ar nahukva cilts virsaiti Aloike un tā dēlu, kuri viņus bija atveduši no sava ciemata līdz Kulizeu upei (tas pilnīgi saskan ar Daijota stāstījumu).

Tai laikā visi kalapalo atradās- savā zvejas apmetnē uz austrumiem no Kulueni upes. Galvenajā ciematā bija palicis tikai Kavukire ar dēlu. Sie abi tad arī apņēmās aizvest angļus līdz zvejas apmetnei un parādīt, kā tikt tālāk uz austrumiem.

Viņi devās ceļā līdz ar rītausmu — divi nahukva, divi kalapalo un trīs angļi. Viņi gāja dienu un vēl pusi dienas, un tad vecais anglis rāja Kavukiri — kāpēc tas teicis, ka būs jāiet tikai no saules lēkta līdz pusdienai. Viņam bija tuvu pie sešdesmit, un karstums valdīja briesmīgs.

Vēlāk vecais vīrs, ko indiāņi turēja par virsaiti, nošāva pīli un Kavukire aizskrēja to atnest. Kad viņš aptaustīja un apskatīja pīli, vecais viņam to izrāva no rokām, itin kā Kavukire grasītos to nozagt. Pēc t'am viņi

nonāca pie nelielas Kulueni lagūnas, un angļu virsaitis atkal sāka rāties, jo Kavuki- res apsolītā kanoe atradās otrā krastā.

Tad beidzot Kavukire sadusmojās. Taču, izdzirdis angļu somās žvadzam krelles, viņš nebilda ne vārda, domādams, ka saņems atalgojumu, kā indiāņiem parasts. Viņi aiz-1 gāja līdz ciematam, un Kavukire tā arī neko nedabūja, taču nekā neteica, cerēdams, ka angļi dāvanas pasniegs nākamajā rītā atvadoties.

Naktī pulkvedis ar nazi izķidāja pīli, un, kad Kavukires dēls sāka rotaļāties ar naža spalu, rupji atgrūda viņa roku.

Otrā dienā mazās lagūnas krastā sanāca visi ciemata iedzīvotāji, lai atvadītos no baltajiem. Taču dāvanas neviens nedabūja.

Kavukire pieprasīja angļiem nāvi. Virsaitis Kajabi piekrita. Būdams piesardzīgs cilvēks, viņš teica, ka tas jādara aiz lagūnas, lai nahukva neredzētu.

Kavukire, Kaluele un vēl viens indiānis aizskrēja ierīkot slēpni, bet zēns Tuendi pārveda angļus laivā pāri lagūnai. Otrā krastā pacēlās neliela, stāva klints, un angļu vadonis pirmais uzrāpās tajā. Jaunie stiepa augšā mantas.

Nokļuvis virsotnē, viņš atskatījās, lai redzētu savus ļaudis. Aiz koka parādījās Kavukire ar tikko nocirstu rungu rokās. Viņš ar to iesita vecajam pa pakausi. Tas kliegdams vēlās lejup, tad pieķērās pie kāda koka stumbra un sāka lēni slīdēt zemē. Kavukire

iesita vecajam vēlreiz pa labo plecu, un viņš saļima.

Izdzirduši kliedzienus, jaunie angli nometa nesamo un kāpa augšā klintī. No krūmiem tūdaļ izlēca abi kalapalo. Viņi sita svešzemniekiem pa kaklu un pa galvu. Līķus iemeta ūdenī.

Kad Kavukire, Kaluele un citi atgriezās ciematā, Kajabi sacīja, ka līķi jāapbedī. Viņš bija piesardzīgs cilvēks un baidījās, ka nahukva visu izstāstīs indiāņiem, kuri draudzējās ar civilizado .. .

Izerari stāstījums it kā noslēdz traģisko loku. Daijotam izdevās izsekot Foseta ceļu no Beigtā zirga nometnes līdz nahukva ciematam, Orlando to izsekoja līdz liktenīgajai klintij. Man tomēr negribējās ticēt, ka nogalinātie angļi bijuši Fosets un viņa ceļabiedri. Ir taču iespējams, ka dažas ārējās pazīmes liktenīgi sakrīt! Ķildīgais un sīkumainais vecis pārāk atšķiras no Foseta. Nepavisam nav viņam līdzīgs. Tiesa, indiāņi, juzdamies vainīgi, varēja patiesos notikumus iztēlot sev izdevīgākā gaismā. Faktiski tā arī domāja daži pētnieki, kas Foseta lietu gribēja uzskatīt par izbeigtu. «Ko lai meklē,» viņi teica, — «tagad jau viss skaidrs», un nopūzdamies piebilda: «Diemžēl».

Es esmu citās domās. Kaut vai tāpēc, ka pret visiem tamlīdzīgiem nostāstiem jāizturas ļoti piesardzīgi. Atgādināšu tikai, ka Braina Foseta piezīmēs tas pats notikums ar liktenīgo klinti aprakstīts pavisam citādi.

Viņa sniegtajā «Orlando versijas» interpretācijā vecā angļa un Izerari ķildas cēlonis bijusi viena jaunā angļa neglītā rīcība. «Tā, kurš nekliboja». Viegli noprast, ka te domāts Džeks.

Pilnīgi nepamatoti piedēvēdams šo stāstījumu Orlando, Brains raksta:

«… Sirmgalvja baltais dēls stājās sakaros ar vienu no viņa, Izerari, sievām. Otrā dienā vecais baltais vīrs lūdza virsaitim nesēju un laivu tālākajam ceļojumam. Virsaitis atteicās to dot, atsaukdamies uz cilšu savstarpējām ķildām, un tad vecais iesita Izerari pa seju. Trakās dusmās virsaitis paķēra kaujas vāli un sašķaidīja viņam galvaskausu.»