Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Ātri gatavojoties, viņa paņēma Cleaver sev līdzi un devās uz spārnu, kur atradās zēnu guļamistaba. Atvērusi durvis, viņa neizlēmīgi stāvēja uz sliekšņa un skatījās uz izpostīto guļamistabu. Kā es varu atrast zirnekli šajā haosā?

Pat plaukstas lielumā Sfira manās acīs netika uzskatīta par mazu zirnekli. Jau no domas, ka esmu ar viņu vienā istabā, es piedzīvoju primitīvas, gēnos iestrādātas šausmas. Mani nomierināja doma, ka zobens ir piepildījis manu vēlmi, un neviens zirneklis man vairs nepieskartos.

— Sfira, tu esi šeit? Rāp uz istabas vidu!

Zirneklis nelika ilgi gaidīt un izkāpa no kaut kur zem apgāztās gultas. Ar neticamu gribas piepūli es piespraudu sevi pie vietas, lai nebēgtu vai, sliktākajā gadījumā, neapcirstu viņu ar kaut ko smagu.

— Nāc! — viņa pavēlēja ar sausu muti.

Zirneklis, strauji kustinot ķepas, gāja man pretī, un es atkal knapi savaldījos, lai ar čīkstēšanu neizlektu no istabas.

— Beidz! — Viņa pavēlēja, cīnoties ar slīdošo iracionālo paniku, kad līdz manis nebija palicis vairāk par metru.

Par laimi, Sphira izpildīja arī šo pasūtījumu. Vairākas reizes dziļi ieelpojusi, viņa pastiepa roku un uzmanīgi ar pirksta galu pieskārās pūkainajam ķermenim, pārvarot šausmas un riebumu. Man tas bija jādara. Man bija jāpierāda sev, ka varu pārvarēt bailes.

— Tu vienkārši esi izsalcis, vai ne? Vai vēlaties doties brīvā vietā — uz kurieni jūs varat medīt?

Zobens nemācīja zirnekļiem atbildēt uz maniem jautājumiem, bet man šķita, ka man bija taisnība. Un tad pēkšņi manā galvā ienāca ideja. Bet kā es varu izskaidrot zirneklim, ka es gribu atrast vienu ļoti konkrētu vietu? Vai viņa sapratīs frāzi “zobena lādētājs”?

Es iztinu to, kas bija palicis pāri no Cleaver, un noliku to sev priekšā uz grīdas.

— Sefira, vai tu zini, kas tas ir? Vai jūs varat man parādīt vietu pagrabā, kur man tas būtu jānogādā?

Es pat necerēju, ka mans ekspromts izdosies, bet zirneklis uzrāpās uz nomelnējuša dzelzs gabala, kas nesen bija zobens, un pēkšņi metās gaitenī. Jā, tik ātri un tuvu man, ka manas acis satumsa no bailēm!

Pats nesapratu, kad izdevās tik tālu nolēkt uz sāniem.

— Nē, man noteikti ir arahnofobija! — Viņa nervozi smīnēja, iztēlojoties Soniku ar viņa vārdu: "Paģībt!"

Sefira tikmēr apstājās, it kā kaut ko gaidītu. Satvēris zobena paliekas, es steidzos pēc zirnekļa, bet pēkšņi pamanīju nelielu baltu plankumu uz sienas tieši pretī durvīm.

Tīmeklis?! Izrādās, ka arī no rīta samazinās? Tāpēc pagalmā nav palikuši baltās vielas kalni!

Sefira pacietīgi gaidīja mani pie pagrieziena. Tas ir neticami, bet tā tas notika! Tiklīdz es turpināju ceļu, viņa atdzīvojās un rikšoja uz priekšu. Kad abi bijām pie kāpnēm, sākās problēmas. Manai gidei nebija viegli nokāpt lejā, un man bija negaidīti skumji, vērojot, kā viņa no katra soļa krīt pa papēžiem.

— Pagaidi! — Es viņu apturēju un atgriezos koridorā, kur nesen savākto atkritumu kaudzē atradu uz divām daļām salauztu piemērota izmēra lielu trauku un atgriezos. — Ielīst un sēdi mierīgi. Ja tu mani nobiedēsi, es tevi pametīšu, saproti?

Mana sirds sažņaudzās, kad Sfira uzmanīgi uzrāpās uz pusi trauka un sastinga, viņas ķepas bija iebāztas, un mēs sākām pieklājīgi nolaisties. Klusi, jo baidījos paklupt un nogāzt zirnekli sev virsū.

Ja kāds mani tagad redzētu! Es histēriski iesmējos, iedomājoties, kā izskatos no malas.

Pilnīgā nopostītā pamesta pils, un te es nesaju šausmīgas brokastis uz saplēstas šķīvja. Cik rāpojoša aina, kā teiktu Agripina!

Pirmajā stāvā es ļāvu Sfīrai atkal nokrist zemē, jūtoties atvieglota. Dzirdot manus soļus, Maruska nepacietīgi nopūta, un es grasījos viņu palaist ārā, taču pārdomāju. Kazai ir ļoti skaidra reakcija uz manu jauno “draugu” — atrodi un iznīcini.

Kad mēs ar Sfiru sasniedzām man jau pazīstamo resti un zirneklis metās starp biezajiem stieņiem, es apstājos.

— Ko man darīt? Sim-sim, atveriet?

Godīgi sakot, es tikai jokojos, bet… Tiklīdz es izdarīju šo vienkāršo burvestību, reste nodrebēja un rāpoja augšā ar klusu slīpēšanas skaņu, atbrīvojot eju…

16. nodaļa. Episkas vietas un cīņas

Līdz brīdim, kad es pārstāju skatīties uz restēm, zirneklis bija paguvis pazust tumsā. Paspērusi dažus soļus aiz viņas, es apstājos pie malas, kur beidzās gaisma, un gaidīju, kad acis pierod pie krēslas.

— Hmmm, tas būtu kabatas lukturīša vērts… uh! Paķer lāpu.

Vilcinoties gāju vēl dažus soļus, iztēlojoties, kā mani no visām pusēm ieskauj tieši vienādi mataini zirnekļu ķermeņi, taču pēkšņi atskanēja maiga mirkšķināšana, un uz sienām sāka mirdzēt atsevišķi akmeņi. Ar katru manu soli viņu kļuva arvien vairāk. Kāds iekārtoja tuneli, kas ved uz cietumu, starp parastajiem akmeņiem, tie ir interesanti.

— Oho! — Pieskāros vienam tādam mirdzošam akmenim, atklājot, ka tas ir aukstāks par pārējo.

Zilā gaisma, nevis auksta, bet diezgan maiga, pārpludināja telpu. Tas neapžilbināja manas acis un deva iespēju paskatīties apkārt. Ik pēc pāris metriem no tuneļa atzaroja sānu zari, simetriski visā redzamajā celiņa garumā.