Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Pārvarot visas iespējamās savas drosmes robežas, es piesardzīgi ieskatījos istabā, jebkurā brīdī gatava atkāpties. Liesmas nenoteiktajā gaismā zirneklis man šķita vēl lielāks, taču pēdējās šaubas tika kliedētas, kad ieraudzīju, ka zirnekļa viena acs ir bojāta — tā pati, kur es iesitu ar dunci.

Bailes padevās neveselīgam uztraukumam. Ja Sefīra ir ieslēgta istabā, tad es varu ielīst katakombās zem pils, lai atrastu lādētāju zobenam!

Apspiedusi impulsu tūlīt doties turp, viņa metās pa gaiteni, taču piespieda sevi apstāties. Dziļa elpa, izelpot. Es atkal pagriezos pret zirnekli:

— Sefira, neej tālāk par šīs istabas slieksni, kamēr es tev neatļaušos!

Es nesaņēmu nekādu apstiprinājumu, ka mans pasūtījums ir uzklausīts.

Un kā jūs varat pateikt, vai viņa šoreiz klausīsies vai nē? Ja es visu pareizi sapratu, tad no rīta viņa atgriezīsies normālā izmērā, kas nozīmē, ka viņa var viegli tikt ārā. Es atkal nodrebēju, iedomājoties, kā šī negantība klīst kaut kur ēkā, draudot pēkšņi izaugt līdz tanka izmēram, līdzko pienāks vakars. Nevar būt! Man ir jārīkojas.

Starp citu, kā tas vispār darbojas?

Nākamo pusstundu pavadīju, aiztaisot durvis un aizblīvējot visas spraugas ar lupatām, cerot, ka nebūs citas izejas no istabas. Marusku ievietoju istabā pirmajā stāvā — tuvāk izejai. Un, lai viņai būtu ērtāk, viņa atnesa vairākas rokas nopļautas zāles.

— Kā šis!

Tikai pēc tam beidzot devos gulēt.

Pa pils nebeidzamajiem gaiteņiem mani dzenāja milzīgs zirneklis. Skrēju kā palēninājumā, un mans ķermenis bija nepaklausīgs, it kā pie rokām un kājām būtu piesieta gumija. Ap nākamo pagriezienu parādījās Maruska. Pazibinot savas koši sarkanās acis, viņa metās man virsū ar izstieptiem ragiem. Es apsedzu sevi ar rokām un pēkšņi atrados tās pašas alas vidū. Bet šoreiz man bija mugurā skaista veca kleita. Garie mati, tādi, kādi man nekad agrāk nebija bijuši, izplūda skaistās lokās līdz ceļiem. Rokās es turēju nomelnējušu Klīveru.

— Novelc tās, Lindara! — nāca no aizmugures.

— A! — Es nobijusies iekliedzos, asi pagriezos un pievērsu skatienu Reginhardam Berliānam.

Šoreiz viņš bija ģērbies biksēs, bet bez krekla, un es nevarēju apbrīnot viņa labi uzbūvēto augumu. Vīrietis lēnām pacēla saliektās rokas, it kā vicinādams pret mani dūres.

— Noņemiet jahni, es pavēlu! — viņš ar naidu nošņācās.

Un nākamajā mirklī viņš paspēra asu soli man pretī. Melnais zobena asmens, it kā būtu apdedzis, viegli, bez piepūles iekļuva viņa vēderā līdz pašam rokturam! Koši koši asinis parādījās pēkšņi melnbaltajā pasaulē un pilēja uz gaišās akmens grīdas…

Kā?! Kā tas notika? es nesaprotu!

Šausmās viņa paskatījās uz augšu un sastapa dzintara acis, kurās liesmoja liesmas. Tūlīt kāda roka cieši saspieda manu kaklu:

— Ko tu esi izdarījis, miskaste! Jūs iznīcinājāt Drakendortu!

Es noelsos, raustījos, cīnījos, cik vien varēju. Es mēģināju atraisīt viņa pirkstus, bet viņš turējās pārāk cieši. Manu acu priekšā kļuva pavisam tumšs, kad izdarīju pēdējo grūdienu un…

Izkrita no gultas uz grīdas!

“Ak Dievs…” smagi elpodama, es apmulsusi paskatījos apkārt, instinktīvi pieskaroties savam kaklam ar rokām. — Sapņot par kaut ko tādu…

Pirmkārt, es izņēmu Cleaver un biju šausmās. Tagad viņš nemaz neizskatījās pēc sevis un vairāk izskatījās pēc kūpināta dzelzs gabala bez aizsarga. Ja es nezinātu, ka tas ir tas pats zobens, es nekad nesaprastu.

Mani pārņēma panika, it kā es būtu zaudējis vecu draugu. Kas mums tagad jādara? Ko es darīšu, ja notiks negaidīts?

Es piespiedu sevi elpot “kvadrātiņā” — ieelpoju četras reizes, aizturēju elpu četras reizes, izelpoju tāpat un vēlreiz turi. Pulss izlīdzinājās un es nedaudz nomierinājos. Šis nav īstais laiks izmisumam. Zobens bija labs bonuss izdzīvošanai ierobežojumu pasaulē, bet, piemēram, zēniem tā nav, bet viņi kaut kā izdzīvo. Un mājās es nestaigāju pa pilsētu ar bazūku, pistoli vai kaut ko citu.

— Par pistolēm runājot…

Apvalks ar dunci, kas man palīdzēja pirmajā dienā tikt galā ar pie sienas mītošo vilka rēgu, joprojām karājās krēsla atzveltnē. Pēdējā laikā es tos atstāju istabā, neredzot vajadzību tos nēsāt līdzi pils teritorijā.

Un duncis arī nav vienkāršs. Varbūt viņš spēj piepildīt vēlmes?

Izņēmusi asmeni, viņa kādu brīdi skatījās uz to, lemdama, izmēģināt vai nē, taču zobena liktenis piespieda viņu būt piesardzīgiem. Es labprātāk to izmēģinu, kad rodas patiesa vajadzība, nevis tikai ļautos tam. Ko darīt, ja arī viņam ir robeža brīnumiem?

Vēl bija agrs, debesis tik tikko bija kļuvušas sārtas, un jūras virsma man šodien šķita neparasti mierīga. Es gribēju atteikties no visa un vēlreiz apmeklēt to pašu līci un nopeldēties. Varbūt mums tas jādara? Es tik un tā grasījos atsākt skriet, bet tikai sēdēju un sēdēju pilī. Ja nebūtu burkānu diētas, es jau sen būtu pieņēmies tauki.

Bet vispirms man ir jāizdara divas svarīgas lietas. Vispirms ir jāpārbauda, vai zirneklis joprojām ir tur un kāda izmēra tas ir tagad. Un otrais, kas sekoja no pirmā, bija meklēt zobena “lādētāju”. Es ieiešu pagrabā tikai tad, ja būšu garantēti zinājis, ka tur nav Sefīras tās nakts dimensijās.