Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Es jau noskaidroju, ka vietējā aristokrātija it kā uzrunājama kā nyer un nyera. Tirgotājam, amatnieku šķirai, turīgajiem pilsētniekiem un ierēdņiem, kuriem nav titula — sieur un sieur. Bet es nesaskāros ar titula arklu, bet, visticamāk, tas bija vienkāršo cilvēku vārds. Šajā hierarhijā Shnyr ierindoja mani starp augstākajām klasēm, pamatojoties uz dažām īpašībām, kuras saprata tikai viņš, tāpēc es nolēmu pieturēties pie šīs līnijas. Es nedomāju, ka vienlīdzība man neko vairāk nedos.

"Jūsu vecāki jums vispār nemācīja manieres, zēni?" — es pacēlu degunu un gandrīz pasmējos par savas rīcības teatralitāti.

Nē, jums arī nevajadzētu to saliekt. Kādas manieres var būt šiem stulbiem, kuri kopš bērnības ir spiesti strādāt par grašiem?

"Mēs esam bāreņi," puisis drūmi nomurmināja un, skaļi šņaukdams, noslaucīja degunu ar piedurkni.

Mana galva jutās izplūdusi, pasaule šķita miglā tīta.

“Mēs esam bāreņi! Neviens par mums nestāvēs, Lina! — manā galvā atskanēja melodiska sievietes balss. Es dziļi ievilku elpu, mēģinot koncentrēties uz realitāti. Tā noteikti atkal bija fragmentāru atmiņu atbalss.

"Es redzu," es klusi atbildēju, uz brīdi aizverot acis.

— Nyera? — Dilda sarauca pieri.

— Kas tev noticis? — Šnirs viņam piebalsoja.

— Es arī esmu bārene. Šķiet…” Es nevarēju nepadalīties.

— Kā tas šķiet? — mazais satvēra manus vārdus.

— Nav svarīgi! — Viņa atmeta to, cenšoties runāt stingri. — Atdod man puķu dreķi un…

— Dil, tur ir nosfēras! — Šnīrs mani pārtrauca, rādot savu netīro pirkstu pret debesīm. — Čau, nosfēras! — Viņš nosmīnēja, it kā grasītos raudāt.

Es nesteidzos pagriezt galvu. Nu, nē, es neuzķeršos uz šo bērnišķīgo triku. Vienkārši novērsieties, un blēži vai nu aizbēgs ar nelaimīgo puķu atvilktni, vai arī man kaut ko nositīs. Es arī neizslēdzu laupīšanu, es neesmu tik uzticams.

— Sonic?

— Viņiem ir taisnība! Mums tuvojas daži briesmoņi, un tie vienkārši smaržo pēc haosa burvības,” puišu vārdus apstiprināja mans draugs.

Es joprojām skatījos tajā pašā virzienā, veidojot plaukstas vizieri. Uz apvāršņa virzienā rietošās saules fona dažu lielu putnu bars šķita kā melni plankumi. Un acīmredzot viņa devās mūsu virzienā.

Vai arī tie nav putni?

— Ješkina kaķis! Kas tie ir, sikspārņi?! — nobrīnījos, aplēsdama, ka šiem radījumiem jābūt ne mazākiem par ledusskapi.

— Nosfēras! Tās ir nosfēras no Nirfgaard! Esam beiguši! — Šnirs klusi ierunājās, šņukstēdams caur vārdu.

Siluetā nosfēras visvairāk atgādināja milzīgus sikspārņus. Es nezināju, kādi radījumi tie ir. Varbūt arī mūsu Sfiras attālie radinieki piedzērās no artefaktiem vai kaut kā cita, bet zēni no viņiem nopietni baidījās. Bija dīvaini redzēt, kā puisis, tik garš kā es, trakulīgs un stiprs, neskatoties uz to, ka viņam joprojām bija mazuļa seja, bija gatavs raudāt. Shnyr, viņš bez vilcināšanās lēja asaras. Viņš rūca kā četrgadīgs bērns.

— Sonic? Vai viņi ēd cilvēkus, šīs nosfēras? — neizpratnē pagriezos, meklēdama patvērumu.

— Es nezinu… Apmulsušais pūķis apsēdās man uz pleca un bažīgi raudzījās debesīs.

Es divas reizes sasitu plaukstas, lai pievērstu viņu uzmanību.

— Tātad, beidziet gausties! Mēs meklējam pajumti. Dzīvs! — Es visu ņēmu savās rokās.

Varbūt man vajadzētu sēdēt mežā vai tajos krūmos, kur es slēpos no zēniem? Tie ir biezi un šķietami uzticami. Varbūt šie rāpojošie radījumi lidos garām, bet ejam mājās.

— Kur tad tu vari no viņiem paslēpties, nyera? — Tilda panikā saspieda puķu cīnītāju dūrē. "Viņi ar saviem kliedzieniem izlaužas cauri jebkurai barjerai." No viņiem nevar paslēpties ne būdā, ne pazemē…

Nu, man bija viena ideja, kur mēs visi garantēti varēsim paslēpties no šiem dīvainajiem sikspārņiem. Nav tā, ka es gribēju puišus ielaist pilī, bet nevarēju atstāt bērnus, lai viņus aprij briesmoņi.

— Dod man, citādi tu viņu nožņaugsi! — es pārliecinoši satvēru Dildas roku un atlaidu pirkstus, aizvedot prom nedzīvo pūķi. Es ceru, ka viņš vienkārši noģībs un pamostas, pretējā gadījumā Sonic būs sarūgtināts. — Tagad seko man! — Viņa pavēlēja, skrienot uz pils pusi.

— Es lidošu uz priekšu, man jāpaslēpj ganāmpulks! — Sonics nočīkstēja un gandrīz uzreiz pazuda no redzesloka.

Es skrēju viņam pakaļ, un man aiz muguras puiši čaukstēja ar kailajiem papēžiem pa zāli. Es skrēju uz pili pirmais un gandrīz aizrāvu elpu, neskatoties uz to, ka slaidā Dilda bija krietni atpalikusi. Hm! Izrādās, ka esmu lielisks skrējējs, man pat patika šādi skriet — ātri un bez maksas. Varbūt mums vajadzētu atsākt treniņus…

Atsākt apmācību?

Pēdas kedās. Taka kā lentīte vijas zem katra soļa. Ir karsts un es dzeru ūdeni no sporta pudeles…

Es skrēju! Viņa noteikti skrēja! Tas bija kādā mežā vai parkā. Manu acu priekšā parādījās skaidra aina.

— Nyera! Nepamet mani! Nyera! — Šnirs, kurš bija krietni aiz mums, kliedza.

Lielais puisis jau bija mani panācis, un es iebļāvos, neļaujot viņam atvilkt elpu:

— Vārds! Kāds ir tavs vārds!

Es neskatījos uz viņu, tikai uz debesīm. Biedējošas nosfēras riņķoja tieši virs vietas, kur vakar atradās nelūgto viesu nometne. Lieliski! Mazajam tas izdodas.