Pūķa ēna. Ieslodzījuma

"Es varu, bet es braukšu uz tevi," Sonics gandrīz atriebīgi noburkšķēja, un nez kāpēc man šķita, ka viņš ir nedaudz nosalis.

Nolicis pūķi uz pleca, devos atpakaļ, nolemjot apiet krūmus gar krastu un atgriezties pa citu maršrutu. Mums ir jāizpēta teritorija.

— Sonic, kad mēs pienāksim tuvāk, vai tu spēsi atrast vietu, kur mēs redzējām tīklus?

"Protams, es varu," mans draugs atbildēja daudz jautrāk.

Un tā arī notika, bet tikai pēc tīklu pārbaudes atklāju, ka kāds tos jau ir izvēlējies. Pareizi. Dīvaini, ka tas šorīt netika izdarīts. Varēja izmantot makšķeri, bet es negribēju šeit ilgi uzturēties, tāpēc papētīju tīklus rūpīgāk, un man paveicās. Man nebija tālu jāiet ūdenī, lai pamanītu dažas zivis.

"Es domāju, ka viņi šeit vairs nenāks līdz rītdienai?" — Es apspriedos ar pūķi. "Tātad neviens nesapratīs, ka šie skaistie vīrieši bija šeit."

No tīkliem atšķetināja divas elkoņa izmēra zivis, kuras izskatījās neatšķiramas no karpas. Viena karūsa izglābās, un tā vietā paņēmu trīs mazākas zivis. Ieliku to lupatu maisā, ko biju paķērusi šim gadījumam, un mēs steidzāmies mājās. Likās, ka pulkstens ir septiņi vai seši, un lietas vienmērīgi virzījās uz vakaru.

— Līna, beidz! — Sonics klusi nočīkstēja, tiklīdz mēs nogriezāmies uz ceļa.

Pats jau redzēju, tāpēc sastingu pie krūmu robežas. Tieši uz taciņas, nesasniedzot vietu, kur bija apmetušies lielvārdieši, apkārt stutēja divi netīri basām kājām puiši. Viens izskatījās apmēram astoņus vai deviņus gadus vecs, otrs — apmēram trīspadsmit.

"Ejam mājās," jaunākais parāva savu vecāko biedru aiz rokas.

Viņš piesardzīgi paskatījās apkārt un izmisīgi baidījās.

"Nekratiet, Šnīr," vecākais viņu pamāja.

Slinks, tumšādains pusaudzis ar nekoptiem un apgrieztiem matiem. Gan nemazgāti, gan nodriskāti tie, tāpat kā visi klaidoņi, modināja manu piesardzību.

— Jā, nebaidies! — pievilka mazais ar tādu kā ciema akcentu. — Labi tev Dilda, tu skrien ātri. Pat Nirfa nevar tevi panākt.

— Tu melo! Tie sasniegs ikvienu, kuru vēlaties. Viņu dienestā ir tik daudz dažādu dēmonu.

Šķiet, ka šie vārdi Šnairam tikai lika justies vēl sliktāk, un viņš vairs ne tikai čīkstēja, bet gan čīkstēja.

— ES domāju! Diyyldaaaaaaa….

– Ša! — tas, kuru viņi sauca par Diladu, izvilka no mazā sīkstajiem pirkstiem krekla garozās piedurknes, kas bija pārāk ietilpīgas viņa tievajam augumam.

Viņš uzmanīgi paskatījās visapkārt, liekot man atlaisties un aizturēt elpu. No vienas puses, tie bija tikai bērni, no otras…

"Aruha šodien man teica, ka Cleaver ir kaut kur pilī." Kas to ņems savās rokās, tas valdīs šajās zemēs.

— Tu esi muļķe, Dilda! Arukha vēl neko tādu neatradīs! Vecā žagata jau sen ir zaudējusi prātu! — mazais bija sašutis un gļēvi apsēdās, it kā būtu teicis kādu zaimošanu. "Visi zina, ka Dortholā nav iespējams iekļūt." Virs tā ir neredzams kupols, un tur nav iespējams iekļūt ne no debesīm, ne no pazemes. Mēs mēģinājām.

Es pārvērtos par baumām. Puiši noteikti zināja ko tādu, kas man nebija zināms.

Vecākais pagriezās un pasmīnēja, pazibinot lauzto priekšzobu:

— Tu pats esi muļķis, Šnir! Par trim vara astēm Aruha man teica, ka zils pūķis varētu mani ievest pilī!

— Kāds tu esi stulbs, Dilda! Pat ja viņš ir izaudzis tikpat liels kā tavs gelds! “Mazais no ātrās un prasmīgās muldēšanas uzreiz apripojās pa zāli, bet pat neapvainojās. Viņš noslaucīja lūpu no pārgrieztās lūpas un turpināja brīdināt savu vecāko biedru, pavisam aizmirsdams baidīties: "Par trim astēm es tev kaut ko tādu pateiktu, tu paklausīsi!" Ne sliktāk, kā to būtu darījuši stāstnieki. Es atradu kādu, kam uzticēties. Vecā ķekata jau sen ir pārgājusi no smēķēšanas! Cik ilgi bija jāstrādā pie priekšnieka, lai nopelnītu šos nožēlojamos kaparus, ja?

— Aizveries, Shnyr, pirms es tevi turpat nogalinu! — Dilda rēgojās viņam pāri. — Kāpēc tu man tomēr seko?

— Jā, es…

"Tā nav tava māsa, kuru priekšnieks pārdos Nirfām!" Vai jūs zināt, ko viņi dara ar tādiem cilvēkiem kā Asija?

"Ak…" veiklais mazais pielēca un atkal pielēca pie vecākā, uzlika samierniecisku roku uz pleca un ar cerību ieskatījās viņam acīs: "Varbūt izdosies?"

"Tas neizdosies, Šnira," Dilda sabučoja matus. — Nirfi vakar bija šeit. Viņi neiegāja ciematā, viņi devās tieši uz pilsētu. Zavjals teica, ka starp tiem ir arī pats Tapredels! — Viņš noklusināja balsi. — Saproti?

Spriežot pēc Šnira sejas, viņš joprojām saprata.

"Tas ir tas, ko es domāju," Dilda turpināja. "Cleaver man dos spēku uzvarēt Nirfeats un aizsargāt mūsu ciematu."

Mazais sarāvās, bet spēja atturēt visus aizskarošos vārdus, kas steidzās ārā.

"Pieņemsim, ka jūs saņemat zobenu, bet nezināt, kā cīnīties." Tevi nekad nemācīja cīnīties ar zobeniem. Tu esi tikai arkls, pat ne siers!

Dilda samulsa.

— Nu ko, tas arkls. Arī jūs, teiksim, esat arkls!

— Ne par to es runāju! — viņa biedrs, gudrs pāri saviem gadiem, turpināja. "Pat ar dralorda zobenu jūs nevarēsit izturēt pieredzējušus cīnītājus un pat burvjus." Vai esat dzirdējuši, ka arēnā prieka pēc tiek cirsts nier Tap… Tarped… egle?

— Tapredel! — Dilda viņu izlaboja.