PUISĒNS

Visa šī frāze skanēja ļoti stulbi un bikli. Tā' bija izrauta no manu domu konteksta.

— Kas tas par jautājumu? — Gromovs vaicaja mierīgi un it kā pat bez intereses.

Tad es izstāstīju par dinozauru un tā priekš kājām ar tveršanas funkciju, kā arī par zīdītājiem, kuriem diezin vai var patikt hipotēze,; kas to izcelšanos saista ar šo dzīvnieku.

— Tātad, — jautāja Gromovs, — tu vēlies; uzdot šo jautājumu puisēna kopijai?

— Vēlos, — es atbildēju.

— Tad tev būs mazliet jāuzgaida.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tu neesi vienīgais, kas grib uzdot jautājumu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, mans tēvs un viņa līdzstrādnieki jau sen no

pūlas, lai atšifrētu kodu un saprastu valodu, kurā domāja un runāja puisēns.

Tajā brīdī mūsu saruna atkal pārtrūka. Sākas stunda. Es gaidīju starpbrīdi, bet stunda vilkās un vilkās … Beidzot atskanēja zvans, un es jautāju Gromovam:

— Vai tomēr nevar ar viņu satikties?

— Ar ko?

— Ar kopiju.

— Tas nav iespējams. Tā atrodas Arheoloģijas institūtā, un, atskaitot laboratorijas darbiniekus, nevienam nav atļauts to izmantot.

— Bet vai tu pats viņu esi redzejis?

— Atļauj neatbildēt uz tavu jautājumu.

Es apvainojos — tāpat kā toreiz, kad viņš pieminēja remontu. Viņa vārdos jautās klaja neuzticēšanās.

Pēc manas sejas izteiksmes Gromovs saprata, ka esmu apvainojies. Viņam, kā redzams, kļuva neveikli, un viņš pavaicāja:

— Kāpēc tu nekad neiegriezies?

— Jums taču dzīvoklī remonts.

— Remonts sen ir pabeigts. Atnāc kaut vai rītvakar. Es būšu mājās.

Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet nepaguva. Klasē ienāca vēstures skolotāja. Viņa pavisam nesen bija sākusi strādāt mūsu skolā, nevienu no mums pēc uzvārda vēl neatcerējās, un viņai nebija ne jausmas, ka Gromovs daudz zina.

Atvērusi klases žurnālu, viņa nosauca pirmo uzvārdu, kas pagadījās.

Gromovs piecēlās, un skolotāja uzdeva viņam jautājumu par pirmatnējo sabiedrību un par kaut ko vēl senāku.

Es vēroju viņas seju, kamēr Gromovs atbildēja. Sejas izteiksme visu laiku mainījās un tajā atspoguļojās vesela jūtu un pareizi vojumu gamma.

Gromovs atbildēja tā, kā prata atbildēt t kai viņš viens visā skolā, bet varbūt arī visa Vasilija salā. Mums likās, ka atbild nev Gromovs, bet viņa ne visai skaļajā, domīgaj balsī runā tie cilvēki, kas dzīvojuši senaj laikmetā, atbild pats senais laikmets, pasi fakti un notikumi.

Man iešāvās prātā, ka tikpat mierīgi laikam atbildēs puisēns ar savas kopijas starpniecību, kad būs atšifrēta viņa valoda.

Es nezinu, par ko domāja skolotāja, klausīdamās, kā Gromovs atbild uz viņas jautājumiem. Viņa klusēja, bet bez vārdiem, mainoties izteiksmei, runāja seja.

Kad Gromovs apsēdās, piecēlās skolotāja. Kā redzams, viņa bija tik ļoti apjukusi, ka aizmirsa skolnieka uzvārdu.

— Molņijevs? — viņa pārteicās. Neviens klasē nesāka smieties, pat Drovodelovs nē. Tik sasprindzināts bija šis mirklis.

— Nē, es neesmu Molņijevs, bet Gromovs, — mierīgi teica Gromovs.

— Pateicos, — sacīja skolotāja. Viņa nezin kāpēc sacīja to ļoti klusi, tik klusi, ka visi pat nesadzirdēja.

'cc tam skolotāja krietnu brīdi klusēja, līdz viņas sejā atplaiksnījās tā pati izteiksme, ar kni ii viņa bija ienākusi klasē. Droši vien viņa iii gribas spēku piespieda sevi nomierināties atgūt parasto noskaņojumu, kādā skolota ļain ir vieglāk turpināt stundu. Vairāk viņa nevienu neizsauca, bet sāka stāstīt pati, mie- l|.;i, ikdienišķi, kā tas pienākas. Viņa stāstīja par tālu pagātni. Bet tā bija ļjlliži citāda pagātne, ne tā, par kuru mums ļiiivestīja Gromovs. Kāpēc? Nevaru izskaidrot.

tai pagātnei, par kuru stastīja skolotāja, nebija nekādas daļas gar mums. Un man šķiet, Ka arī mums nav gar to nekādas daļas. Taču Hkolotāja domāja savādāk. Viņa stāstīja ār- Kiirligi mierīgi, kā mācību grāmatā, pat vēl mierīgāk, un ļoti metodiski, kā droši vien viņa lnļa mācīta vadīt stundu, lai mēs varētu la- liak apgūt vielu.

Gromovs sēdēja pie loga un, kā likās, uzmanīgi klausījās. Bet pa logu varēja redzēt debesis un mākoņus, un Gromovs droši vien redzēja arī garāmgājējus uz ietves, kā arī ve- i eui, kas ēda plūmes un spļāva kauliņus. Man Iruaca prātā, ka pagātnē, par kuru stāstīja inā skolotāja, nebija ne šī loga, ne ietves iir garāmgājējiem, ne vecenes, kas ēda te ķir- mis, te ābolus, te dauzīja ar gludekli riekstus 11/ palodzes. Un tāpēc, ka pagātnē visa tā ne- ' i ja, šī pagātne kļuva vēl dīvaināka, vēl ne- lajīgāka un ne gluži pārliecinoša, tāda, kāda Iii bija skolotājas stāstā.

Te nu ir šīs durvis, apsistas ar vadmalu, ar zilu kastīti avīzēm un vēstulēm.

Es piezvanu. Ilgi neviens neatver. Varbūtt neviena nav mājās?

Piezvanu vēlreiz. Atver pats Gromovs, ne jau tēvs, protams, bet dēls.

— Ienāc, — viņš saka un ved mani pricksi namā.

— Es pie jums sen neesmu bijis, — esļ saku. — Vai vecāki mājās?

— Māte ir mājās, tēvs — institūtā. Bet kal pēc tas tevi tā interesē?

— Nē jau, es tāpat vien. Vai dieviņš ar obj sidiāna acīm vēl vienmēr karājas?

— Karājas. Tūlīt tu viņu ieraudzīsi. Pakar mēteli, lūk, šeit. Vai Starovercevu neesi reļ dzējis?

— Kur tad? Viņam taču šajās dienās izqļ perēja apendicītu.