PUISĒNS

palīdzību viņam tikt līdzi. Staroverceva dzīvoklī uz visiem galdiem stāv kastītes ar šīm kartītēm, tikpat kā pie kāda profesora, kas neuzticas enciklopēdijai un arī pats savai atmiņai. Tā nu tas ir, taču pagaidām Staroverce- vam nav izdevies ne panākt Gromovu, ne pat tuvoties viņam. Zēni jautāja man un Vlasovam, vai Gromova dzīvoklī esot kastītes ar kartītēm. Es gan tur neredzēju nevienu kartīti un nevienu kastīti, izņemot vienīgi to, kurā Gromova māte vasarā audzēja puķes. Tad visi gribot negribot nonāca pie secinājuma, ka Gromovam ir neparasta atmiņa.

Vai tam bija sakars ar atmiņu vai ko citu — nezinu. Taču, kad Gromovs atbildēja uz skolotāju jautājumiem, ar pasauli notika kaut kas neparasts, viss ap mums pārvērtās, 1111 pārvērtāmies arī mēs, un pat skolotājs. Visiem likās, ka eksistē nevienam neredzams vads, kas savieno Gromovu ar Mēnesi, ar pašu Napoleonu vai Aristoteli. Aristotelim un Napoleonam, bitēm un atomam, Mēnesim vai okeāna dibenam it kā radās tiešs kontakts ar mums. Gromovs bija viņu uzticamības persona.

Gromovs atbildēja tikai tad, kad viņam jautāja, nekad viņš neizlēca, necēla roku, lai izceltos un parādītu, ka viņš zina vairāk par visiem. Skolotāji savukārt nezin kādēļ re ti jautāja Gromovam, un dažas viņa atbildes dīvainā kārtā tos mulsināja, kaut gan reizē arī iepriecināja. Taču visneparastākais un neizprotamākais bija tas, ka Gromovam bija tikpat daudz laika kā mums pārējiem un viņš būtībā ne no kā nevairījās: ne no fizkultūras, ne no šaha, ne no citām lietām. Varbūt viņš gulēja daudz mazāk nekā mēs visi pāj rējie un mācījās pa naktīm, lai vairāk uzzinātu un iegaumētu. Nezinu, bet ļoti šaubos par to. Tas taču nepatiktu viņa vecākiem un ietekmētu viņa veselību. Kāds no klases biedi riem pat izvirzīja hipotēzi, ka puisēns, pati kuru mums lasīja, patiesībā eksistē un ar saj viem padomiem palīdz Gromovam. Daudzi sāka smieties par šo hipotēzi, bet Starover-i cevs jautāja:

— Cik miljoniem gadu viņš jau eksistē?!

Hipotēzei atradās arī aizstāvji. Pirmais skolnieks Dorofejevs teica: iespējams, ka GroJ mova tēvs ir atradis puisēna informatīvo koļ piju. Par līdzīgām kopijām jau ne reizi vien bija rakstīts fantastiskajos romānos. īsi saj kot, Gromovam ir sakari nevis ar pašu pui-j sēnu, bet ar viņa kopiju. Puisēna iekšējā pa-; saule tika pierakstīta ar koda palīdzību, un puisēna dubultnieks atrodas Gromova dzīvoklī, bet oriģināls jau sen izzudis, pakļaul damies nenovēršamajam sairšanas likumam!

Man šī hipotēze likās ļoti naiva. Turklāt n'j Gromova tēva puses diezin vai būtu ētiski no-ļ slēpt zinātnei un sabiedrībai puisēna informa-j tīvo kopiju tikai tādēļ, lai viņa dēls gūtu skolā] panākumus. Tas bija pirmais iebildums. Bija! arī vēl daudz citu. Kā puisēna kopija varēja zināt, piemēram, par Napoleonu un daudz ko] citu, kā varēja arī nebūt uz tās planētas0

Prāts un loģika dažādi pretojās, bet stiprākas par tām bija jūtas un vēlēšanās kļūt par neparastu notikumu liecinieku un līdzdalībnieku. Dažreiz es domāju, pārmezdams sev nekonsekvenci: bet varbūt Gromova puisēns lomēr eksistē? Nu, sacīsim, nevis burtiski, bet tikai kā kopija. Pieņemsim. Bet kur tad atrodas šī kopija? Tēva kabinetā. Pieņemsim. Nu, un tad — vai viņa stāv tur, šī kopija, un laiku pa laikam sarunājas ar Gromovu par dažādām zinātniskām tēmām?

Taču atraisīsimies no fantāzijām un atgriezīsimies īstenībā. Un īstenība bija gaužām parasta. Es saslimu ar angīnu un pavadīju vairākas dienas gultā. Mani apciemoja Starovercevs. Baidīdamies aplipt, viņš apsēdās pre- iējā kaktā istabā, kuru mana māte un tēvs vēl joprojām automātiski dēvēja par bērnistabu. Viņš pētīja kartītes, brīžiem kaut ko ierakstīja tajās, it kā būtu mani pilnīgi aizmirsis.

Tu varētu ar to nodarboties mājās vai bibliotēkā, — es teicu.

— Ja es būtu mājās vai bibliotēkā, tad nevarētu sēdēt šeit, pie tevis.

— Piekrītu tev, — es teicu, — bet, ja tu sēdi šeit, pie manis, tad vismaz paslēp savas kartītes kabatā. Vai tu kaut minūti nevari bez tām iztikt?

— Es joti augstu vērtēju savu laiku.

— Nu vērtē, — es teicu. — Tā ir tava darīšana.

— Ne tikai mana, bet arī tava. Jo es cienu laiku ne tikai sevis dēj, bet arī citu dēļ.

— Citu dēļ? Vai tu nevarētu izteikties konkrētāk? Ne jau Drovodelova dēļ tu cieni savu laiku …

— Drovodelova dēļ? Nē, — izklaidīgi atbildēja Starovercevs. — Zini, Drovodelovs nogriezis un atnesis uz klasi …

— Atkal telefona klausuli?

— Nē, lapsas asti. Stāsta, ka nogriezis Zooloģiskajā dārzā dzīvai lapsai. Melo. Aste ož pēc naftalīna.

— Tik vien jaunumu? — es jautāju.

Starovercevs nezin kādēļ apvainojās, nosarka un uztraukumā pat nometa vairākas kartītes uz grīdas.

— Nejautā man par jaunumiem. Es to visu nicinu. Nicinu!

— Kādēļ gan nicini? Par ko?

— Nicinu! Jaunumi — tās ir tenkas. Jau akadēmiķis Vernadskis tā teicis. Tas rakstīts viņa biogrāfijā.

Tad viņš pavisam apvainojās un aizgāja, pat nepacēlis kartītes. Es nejutos vainīgs.