Ptolemaja vārti

Džonatans Strouds

Ptolemaja vārti

BARTIMAJA TRILOĢIJAS 3. GRĀMATA

GALVENIE VAROŅI

Burvji

Ruperts Devro Lielbritānijas un visas burvju impērijas premjerministrs, arī policijas priekšnieks Karls Mortensens kara ministrs Helēna Malbindi ārlietu ministre Džesika Vaitvela aizsardzības ministre Brūss Kolinss valsts sekretārs Džons Mandrāks informācijas ministrs Džeina Ferēra policijas priekšnieka vietniece Kventins Mierdaris dramaturgs, lugas

"Apakšsvārki un šautenes" autors Harolds Butons burvis, zinātnieks un grāmatu

kolekcionārs Solto Pinns tirgonis, Pinna Jaunā Ekipējuma īpašnieks

Klaivs Dženkinss otrā līmeņa burvis, Iekšlietu

ministrijas darbinieks Rebeka Paipere Mandrāka kunga asistente, Informācijas ministrijas darbiniece

Vienkāršie ļaudis

Kitija Džonsa studente,, oficiante Klems Hopkinss ceļojošs zinātnieks Nikolass Drevs politisks aģitators Džordžs Fokss Vardes kroga īpašnieks Cizikā Rozanna Lutiēna privātskolotāja

Gari

Bartimajs, džins Mandrāka kunga kalpībā Askobāls, Kormokodrāns augstāka līmeņa džini

Mandrāka kunga kalpībā Mvamba, Hodžs, Purips, Fritangs zemāka līmeņa džini Mandrāka kunga kalpībā

pirmā daļa

Aleksandrija, .

125. gads pirms mūsu ēras

Bartimajs

>5 lepkavas nolēca pils dārzā četras tumšas figūras uz augstā mūra fona. Mūris bija augsts, un zeme cieta, bet viņu kājas nenodipēja vairāk kā lietus lāses uz palodzes. Trīs sekundes viņi palika nekustīgi, zemei pieplakuši, gaisu ostīdami. Un tad viņi zagās tālāk pa tumšajiem dārziem, garām tamariskam un dateļpalmām, tieši pie guļošā bērna. Ķēdē piesietais gepards miegā noskurinājās, un tālu tuksnesī iekaucās šakālis.

Četri vīri gāja uz pirkstgaliem, neatstājot garajā, slapjajā zālē nekādas pēdas. Mantijas plīvoja, liekot cilvēku ēnām izskatīties groteskām. Ko te varēja pamanīt? Tikai lapas, kas šūpojas vējā. Ko sadzirdēt? Tikai vēju, kas dzied palmu lapās. Ne ēnas, ne skaņas. Džins krokodila izskatā, kas stāvēja sardzē pie svētā baseina, neko nepamanīja, lai gan slepkavas pagāja tam garām gar pašu asti. Ne pārāk slikti, īpaši, ja ņem vērā, ka tie bija cilvēki.

Dienas svelme bija pagaisusi, gaiss kļuvis vēss. Virs pils spīdēja apaļš, auksts mēness, sējot sudrabu pārjumtiem un pagalmiem. [1] [1] Šīs sektas īpaša pazīme viņi darbojās tikai tad, kad spīdēja pilnmē­ness. Tas padarīja viņu darbu vēl grūtāku un izaicinājumu lielāku. Un viņi nekad vēl nebija izgāzusies. Visi sektas locekļi valkāja melnas drēbes, neēda gaļu, nedzēra vīnu, nesatikās ar sievietēm un nespēlēja mūzikas instrumentus, un mielojās tikai ar tādu sieru, kas siets no kazas piena, kuras viņi paši audzēja tālajos kalnos. Pirms katra darba viņi vienu dienu gavēja, meditēja, skatoties zemē bez acu mirkšķināšanas, un tad ēda mazas hašiša un ķimeņu kūciņas, neuzdzerot ūdeni, līdz rīkles dega. Brīnums, ka viņi vēl bija spējīgi kādu nogalināt.

Aiz mūra atskanēja pilsētas nakts trokšņi ratu rīboņa uz ceļiem, smiekli no izpriecu kvartāla, viļņu šļakatas pret akme­ņiem. Logos dega lampu gaisma, jumtu kores mirdzēja, un pie ieejas ostā spīdēja bākas ugunis tās dejoja pār viļņiem kā bez­bēdīgi velnēni.

Sargi savos posteņos spēlēja laimes spēles. Augstajās mājās kalpotāji gulēja savās niedru gultās. Pils vārti bija aizbultēti ar trim aizbīdņiem, no kuriem katrs bija resnāks par cilvēku. Bet rietumpuses dārzam neviens nepievērsa nekādu vērību, lai gan nāve zagās no tās puses klusi kā skorpions.

Bērnistabas logs pirmajā stāvā bija atvērts. Četras melnas ēnas piespiedās sienai, vadonis deva zīmi, un visi cits pēc cita sāka rāpties augšup pa sienu, liekot lietā pirkstus un kāju nagus. [2] [1] Kāju nagi bija izliekti un novīlēti asi gluži kā ērgļiem. Slepkavas labi rūpējās par kājām, jo tās darbā bija ļoti nozīmīgas. Viņi tās bieži mazgāja, berza ar pumeku, mērcēja sezama eļļā, līdz āda kļuva mīksta kā dūnas.

Šādi viņi bija uzrāpušies pa marmora kolonnām un ledus sie­nām no Masālijas līdz Hadramautai, tāpēc akmens bluķi viņiem bija tīrais sīkums. Viņi rāpās augšup gluži kā sikspārņi pa alas sienu. Mēness apgaismoja dunčus, kas mirdzēja zobos.

Nu jau pirmais slepkava bija sasniedzis palodzi viņš uzlēca uz tās kā tīģeris un palūkojās iekšā.

Istabu izgaismoja mēnesgaisma, tāpēc te izskatījās gaišs kā dienā. Zēns gulēja aizmidzis tik nekustīgi, ka likās jau miris. Melnie mati bija izjukuši uz spilvena, gaišais kakls spīdēja uz zīda palagiem.

Slepkava izņēma dunci no zobiem. Tad viņš rūpīgi nopētīja istabu, meklējot iespējamās lamatas. Telpa bija liela, ēnaina un gandrīz tukša. Griestus balstīja trīs kolonnas. Tālāk atra­dās tīkkoka durvis, kas bija aizbultētas no iekšpuses. Pie sie­nas bija liela lāde, pār kuras malām karājās krāsainas drēbes. Turpat atradās arī valdnieka krēsls, uz kura bija nomesta man­tija. Pie ūdens pilnā oniksa baseina bija nomestas sandales.