Plutonija

— Tā taču lieliska izejviela tērauda iegūšanai! — iesaucās inženieris, izbrīnā un sajūsmā apstājies pie augstas klints sienas, kurā saules gaismā blāvi spīdēja nārbagāti izkaisītās mazas un lielas metala ligzdas. Viņš ai), lūkoja sienu tādā iekārē, kā bērns skatās uz saldu baltmaizi ar rozīnēm.

— Eh, kādu kolosālu rūpnīcu še varētu ierīkot! — viņš jūsmoja.

— Neraugoties pat uz skudrām? — Kaštanovs pasmaidīdams atjautāja.

— Neraugoties ne uz ko! Vai gan aiz nepieciešamības izmantot šos dārgumus cilvēks vilcinātos pilnīgi iznīcināt apnicīgos kukaiņus? Dzīdamies pēc zelta, eiropieši izspieda kareivīgos sarkanādaiņus, cilvēkēdājus, bušmeņus un kaprus. Viena lielgabala un dažu granatu pietiek, lai iznīcinātu visus šā krasta skudru pūžņus ar to iemītniekiem.

Virs zaļās ielejas brīžiem šurp un turp pārlaidās lieli pterodaktiļi, meklēdami laupījumu: acīm redzot kaut kur tuvu nepieejamās klintīs bija to ligzdas. Cilvēkiem uzbrukt viņi neuzdrošinājās, bet, kad Ģenerālis aizsteidzās ceļotājiem pārāk tālu priekšā vai arī atpalika, virs tā parādījās ķirzaka un riņķoja gaisā, gaidīdama izdevīgu brīdi uzbrukt. Gromeko uz lidojošo plēsoņu divas reizes izšāva un to nogāza. Ievainotais dzīvnieks palika spārdoties lielas papardes galotnē.

Sastapa iguanodonu baru, kas atpūtās pļaviņā klinšu pakājē, bet to medības atlika atpakaļceļam, lai neapkrautos ar gaļu.

Pēc trīs stundu netraucēta gājiena sasniedza vietu, kur ieleja strauji pavērsās pret rietumiem. Tālāk tās labā nogāze veidojās no vulkānu pudura kraujām. Ceļš kļuva grūtāks, bieži nācās pārkļūt lavai, rāpties pa tās melnajiem bluķiem.

Mazā pļaviņā, kur bija izdevīga vieta naktsmītnei un dažas sausas kosas ugunskuram, atstāja līdzatnesto pārtiku un liekās mantas, lai ērtāk izpētītu apvidu.

Starp divu platu lavas straumju galiem, kuras bija noplūdušas no vulkānā, atradās neliels ezers pussimts metru caurmērā ar nelielu palmu un kosu puduriem un šauru niedru joslu krastā. No ezera iztecēja strauts, izlocīdamies caur lavas lejteci. Ezera virsma bija gluda kā spogulis un atspoguļoja sevī līdz pēdējam sīkumam ir zaļo ietverj, ir melnās lavas straumes, ir plakanās augstienes drūmās kraujas.

— Lūk, brīnišķīga vietiņa vientuļniekam, kas nolēmis uz visiem laikiem pamest pasaules burzmu, — Papočkins iesaucās. — Viņš še melnās sienas aizsargā uzceltu būdu un dzīvotu mierīgā ezera krasta palmu paēnā, vērodams vienīgi skaidrās debesis, mūžīgo sauli un vareno vulkānu.

— Un kādā jaukā dienā ietu bojā akmeņu krusā vai lavas straumē, ko izvirtu šis viltīgais vulkāns, — Kaštanovs aizrādīja.

— Vai vēl ātrāk nomirtu badā, jo, cik es varu spriest, šīs palmas nedod ēdamus augļus, bet niedres nav saldas, — piebilda Gromeko.

— Un nav ieraugāms neviens medījums! — noteica Makšejevs.

— Kādi jūs visi nožēlojami reālisti! Nemaz neļaujat pasapņot! Vientulis varētu art zemi, ierīkot augļu un sakņu dārzu. Ūdens ir, un uz vecas lavas lieliski aug vīnogulāji un …

Zoologs nepaguva savu vārdu nobeigt, jo no vulkānā, kura virsotni aizsedza tuvākie lavas sablīvējumi, atskanēja pērkonam līdzīgs dārds, un pēc dažām minūtēm ap ceļotājiem nolija sīku, melnu lapilu (akmeņu) lietus.

— Še tev nu bija! Viņa augstība brīdina, ka neļaus vientulim audzēt uz vecās lavas vīnogulājus, — Makšejevs iesmējās.

— Apskatīsim ezeru un atgriezīsimies pie mūsu mantām. še nav pārāk droši, — Kaštanovs ieteica.

Kamēr ceļinieki kāpa pa lavu pie ezera, dārdi atkārtojās un atkal nobira lapilas.

— Vulkāns dusmojas par nelūgtajiem viesiem! Tas baidās, ka izzagsim no viņa kratera dārgumus, kā izzagām sēru no Sātana kratera, pirms tas paguva pamosties.

— Nosauksim šo vulkānu par īgņu, — Gromeko ierosināja.

Šo nosaukumu atsaucīgi pieņēma un atzīmēja Kaštanov.a uzmestajā kartē. Ezers dabūja nosaukumu Vientuļnieks, bet strauts, kas no tā iztecēja, Papočkina vārdu.

— Lūk, nu mēs savas gaisa pilis esam iemūžojuši! — Makšejevs smējās, šos vārdus pierakstīdams.

Ezera ūdens izrādījās auksts un salds, ar garšu pat atgādinādams zelteri, jo, viegli uzsildot no tā atdalījās ogļskābes burbulīši.

Apstaigājuši ezeru un atraduši izdevīgu vietu, ceļinieki ar labpatiku tā spirdzinošajā ūdenī izpeldējās un nirdami noskaidroja, ka dziļums nepārsniedz trīs metrus. Ezerā nebija ne zivju, ne kukaiņu, ne ūdensaugu.

Tā kā vēl bija par agru atgriezties apmetnē, nolēma uzkāpt masivajā augstienē. Tas nenācās grūti, jo lavas augšējā straume piekļāvās augstienes kraujai, un lavas bluķi veidoja kaut ko līdzīgu gigantiskām kāpnēm, tā ka, rāpdamies no bluķa uz bluķi, ceļinieki drīz nokļuva augšā.

Austrumos pie viņu kājām dziļā bedrē gulēja ezers, bet aiz tā pacēlās īgņas melnās, izrakņātās nogāzes, virs kurām slējās stāva virsotne. No tās vijās melns dūmu stabs, mierīgajā gaisā stiepdamies lielā augstumā. Dienvidos, rietumos un ziemeļos izplētās melnais tuksnesis gluži tāds pats kā ap Sātana vulkānu puduri. Ziemeļos tuksnesis nobeidzās pie zilās jūras, bet visās citās debess pusēs aizstiepās līdz apvārsnim.

— Īgņa daudz augstāks par Sātanu, un tā konusa malas stāvākas, — Kaštanovs ieminējās.