Plutonija

— Tomēr vēlamos rezultātus neguvām, neiztīrījām no kukaiņiem apvidu, un tagad mums viņu priekšā ar kaunu jāatkāpjas.

— Kā mēs vēl nokļūsim līdz jūrai?

— Iet gar upītes krastu pa mežu nav ko domāt.

— Pa to tik ātri netiksim uz priekšu, bet skudras var aizsteigties priekšā un uzbrukt mūsu biedriem.

— Lūk, ko darīsim! Ja nevar iet — brauksim. No divi baļķiem nav grūti pagatavot plostiņu, bet ūdens panesīs mūs ātrāk nekā pašu kājas.

— Ideja! Bet vispirms jāiztrenkā skudras, lai tās kaut kā netraucētu mūs aizbraukt.

Pielādējuši bises, ceļotāji raidīja skudru barā, kas pulcējās otrā krastā, četrus šāviņus. Vairāk nekā desmit kukaiņu nokrita, daži ievēlās ūdenī, pārējie izklīda. Dažās minūtēs abi tilta koki bija nolaisti ūdenī, steidzīgi sasieti ar krūmos nogrieztām lokanām klūgām, abi ceļotāji uzlēca uz improvizētā plosta un atgrūdās no krasta, pēdējo reizi paskatīdamies uz savu ienaidnieku liesmojošo cietoksni. Straume tos ātri nesa lejup, bet bises noderēja par kārtīm; lai atgrūstos no krasta, kad plosta viens vai otrs gals tam pārāk tuvojās. Dažas skudras kādu laiku skrēja gar upīti, bet straume bija par tām ātrāka, un viņas pamazām atpalika.

Aiz upītes līkuma pretī mežmalai, kur Kaštanovs bija gatavojis savu peldošo ugunssārtu, braucēji priecīgi pārsteigti ieraudzīja savu laivu, kuru straume bija pienesusi pie krasta un kas bija iestrēgusi krūmos.

Plostu pienesa tajā pašā vietā, viņi notvēra bēgli, iesēdās un iegūla airos.

Pusstundu vēlāk viņi laimīgi piebrauca pie savas apmetnes.

JAUNA EKSKURSIJA ZEMES IEKŠIENE

Neveiksme skudru pūžņa sadedzināšanā piespieda ceļotājus nekavējoties atstāt apmetni līča krastā, jo ikvienā ekskursijā zemes iekšienē viņi riskēja sastapties ar saniknotajiem kukaiņiem, kas bija zaudējuši savu mītni un klaiņoja visapkārt. Cīņā ar tiem vajadzētu izlietot visu enerģiju un patronu krājumus, kas vairs nebija pārāk lieli. Un arī pašā apmetnē viņi riskēja ik brīdi sagaidīt skudru uzbrukumu, kas varēja beigties bēdīgi.

Jautājumu, vai turpināt braucienu gar Ķirzaku jūras dienvidu krastiem uz rietumiem vai atgriezties un braukt uz austrumiem, agro brokastu laikā apsprieda ļoti dedzīgi un beidzot nolēma vēl doties uz rietumiem.

Brauca parastā kārtībā tuvu krastam un drīz izkļuva no līča. Dienvidu krasts arī tālāk gurdināja ar savu vienmuļību. Pavadījuši divas nedēļas juras perioda dzīvnieku un augu pasaulē, mūsu ceļotāji pie tā bija tik pieraduši, ka atzina visu par diezgan vienpusīgu. Tagad viņi vēlējās nokļūt tālāk dienvidos, cerēdami sastapt vēl senāku floru un faunu, izbaudīt jaunus piedzīvojumus un gūt jaunus iespaidus.

Bet šo tālāko ceļu uz dienvidiem norobežoja tuksnesis, un brauciens uz rietumiem vai austrumiem solīja tās pašas juras perioda ainas. Un visi jau sāka domāt par atgriešanos uz ziemeļiem.

Krastā vairākās vietās pamanīja skudras, no kā varēja secināt, ka šī kukaiņu dzimta izplatīta visā Ķirzaku jūras dienvidu piekrastē un tie tiešām ir juras laikmeta dabas valdnieki.

— Laime, ka skudras daļu laika pavada miegā! — Papočkins aizrādīja. — Citādi no tām neglābtos.

— Jā, šie radījumi ir sliktāki par zobentīģeriem un plēsīgajām ķirzakām. Abi pēdējie dzīvnieki mums nav sagādājuši ne simto daļu nepatikšanu un uztraukuma, ko sagādāja skudras, — Makšejevs piekrita.

Pārnakšņoja pludmalē. Nolēma braukt vēl vienu dienu tālāk uz rietumiem un, ja tad neizdosies rast ceļu uz dienvidiem, griezties atpakaļ.

Sī pēdējā diena atnesa vēlamo pārmaiņu. Jūras krasts drīz sāka strauji nosliekties uz dienvidiem, saglabājot agrāko raksturu. Pēc dažu stundu brauciena kļuva redzams, ka meža zaļā siena drīz beigsies un tālāk sāksies klintis.

— Atkal tā pati masivā augstiene, bet uz tās melnais tuksnesis! — iesaucās Kaštanovs, binoklī vērodams priekšā guļošo apvidu. Viņa balsī bija jaušama vilšanās.

Bet, kad piebrauca pie meža gala, izrādījās, ka starp to un augstienes pakāji atrodas liels līcis, aiz kura atklājās zaļa ieleja. Aiz tās pacēlās tumšu kalnu puduris ar smailām virsotnēm.

— Atkal vulkāni! Bet šoreiz pavisam netālu no jūras krasta! — Gromeko iesaucās.

Laivas devās tieši uz līča iienvidu krastu ielejas mutē, kur bija saredzams līdzens, smilšains pludmales laukums.

Caur ieleju tecēja diezgai. liels strauts, ko apņēma koki, krūmi un zālājs. Telti uzstādīja pludmalē. Zālājā gar strautu redzēja vaboles, spāres un mušas, pamanīja iguanodona un lidojošās ķirzakas pēdas, bet skudras nesastapa.

Pēc pusdienām devās uz vulkāniem, bet aiz piesardzības telti, laivas un liekās mantas paslēpa meža biezoknī, dažas no tām pat pakarot kokos. Ģenerāli paņēma līdi.

Ceļš tuvu strautam veda pa ieleju augšup. Birzis strauta krastos neveidoja necaurejamu biezokni, un tās šķērsoja iguanodonu iemītās takas. Abu nogāžu klintīs Kaštanovs noteica iežus, kādi bij» atrasti daudz tālāk ziemeļos, pie Makšejeva upes, — alvas ar niķeļa dzelzs ielāsmojumiem. Tikai šie ielāsmojumi bieži pārvērtās lielās ligzdās no pusmetra līdz vienam metram caurmērā un sastāvēja no tīra metala.