Plutonija

Kaštanovs, kas ekskursijā uz vulkānu bija iepaziniesar šīs zemes dabu, gandrīz nemaz neticēja iespējamībai ceļojumu uz dienvidiem turpināt. Viņš drīzāk bija pārliecināts, ka dienvidos no Ķirzaku jūras daudzu tūkstošu kilometru platībā plešas neauglīgs, sauss tuksnesis, kura dziļumos iekļūt ar pašreizējiem ekspedicijas līdzekļiem nav domājams.

Bet izpētīt jūras rietumu galu jeb rietumu turpinājumu bija interesanti un nepieciešami. Viņi brauca gar krastu, ko veidoja milzīgas, neauglīgas kāpas, ar kurām ceļotāji bija pietiekami iepazinušies ekskursijā uz vulkānu. Tāpēc, brauciens turpinājās nepārtraukti, līdz beidzās smiltājs, kas stiepās gar krastu divdesmit piecus kilometrus. Jūra šajā daļā izrādījās sekla, un dažādās vietās cauri ūdenim sārtojās plašas sēres, kuras vajadzēja apbraukt, no krasta attālinoties. Krasta tuvumā nemaz nesastapa pleziozaurus un ichtiozaurus, kas cienīja dziļāku ūdeni. Toties starp sērēm varēja.redzēt daudz sīko zivju, slēpjoties no plēsoņiem, kuri citās jūras daļās tās nesaudzīgi iznīcināja. Vietām jūras dibenu klāja krāšņas un daudzveidīgas aļģes, kas sagādāja bagātu pļauju kā botaniķim, tā zoologam. Zoologu interesēja jūras eži, zvaigznes, pleckāji, vēderkāji un lapžauņi, kas šajās ūdens saaudzēs mudžēt mudžēja.

Beidzot smiltis atvirzījās no krasta, dodamas vietu šaurai kosu, paparžu un palmu joslai. Se mūsu pētnieki apstājās pusdienas atpūtā, bet tad brauca tālāk. Sēkļi jūrā arvien pavairojās, un parādījās pat zemas, viscaur ar sīkām kosām un niedrēm apaugušas salas. Smiltājs aizvirzījās arvien tālāk, un kāpu iesarkanās muguras jau gandrīz aizslēpās aiz piekrastes meža. Salu skaits arvien vairojās, un jūra pārvērtās milzīgā, platā upē, kas sadalījās attekās. Pat ūdens kļuva gandrīz salds.

— Acīm redzot jūrā no rietumiem ietek liela upe un mēs jau esam iekļuvuši tās deltā, — Kaštanovs aizrādīja.

— Jā, še vairs inav piekrastes bangu un tāpēc nav arī smilšainās pludmales, kur tik ērti bija uzstādīt telti, — sacīja Makšejevs.

— Un mums vajadzēs pārnakšņot biezoknī starp kukaiņu mākoņiem, — Papočkins nogaudās.

Kukaiņi tiešām parādījās pārpilnībā. Virs ūdens un salu zaļumiem laidelējās raibas spāres, kurām brīžiem dzinās pakaļ lidojošās ķirzakas. Kosu un niedru biezoknī sīca milzu odi, un to izraisītās skaņas varēja sadzirdēt vairāku metru attālumā. Pa zāļu stiebriem lodāja milzu vaboles melnā, sarkanā un bronzas krāsā, reizēm iekrita ūdenī un ķepurojās, mēģinādamas pieķerties nolīkušajām lapām.

Vairākas stundas brauca starp zemo dienvidu krastu ar necaurejamu, nepārtrauktu mežu un salu labirintu, kas arī nedeva izdevīgu vietu apmetnei.

Vajadzēja palikt atpūtā laivās, piebraucot pie krasta, un apmierināties ar aukstu ēdienu, jo trūka jebkāda kurināmā.

Visus nomāca izredzes nepārtraukti karot ar odiem.

Mazs piedzīvojums ceļotājiem uzlaboja omu. Viņi brauca ļoti tuvu gar lielas salas saaudzi, skatīdamies, vai kaut kur starp bezgalīgo kosu un sīko paparžu zaļumu neredzēs sausu koku.

— Urā! — Gromeko pēkšņi iesaucās, kad laivas apbrauca izcilni un priekšā atklājās jauna krasta josla. — Skatieties, kāds lielisks koks un visai zemu no ūdens, it kā tieši mums sagatavots.

No zaļās sienas tiešām bija izliecies vairāk nekā divi metri garš, resns baļķis zaļbrūnā krāsā, acīm redzot vētras nogāzts lielas kosas stumbrs. Airētāji iegūla airos un virzīja laivas uz saaudzēs malu.

Makšejevs nostājās laivas priekšgalā ar ķeksi, bet Gromeko ar virvi, lai to uzmestu baļķim un ievilktu laivā. Viņš veikli izmeta virvi, kuras galā bija piesiets atsvars, un tā vairākas reizes apvijās ap baļķi. Bet baļķis graciozi izliecās un pazuda brikšņos, aiznesdams līdzi virvi, kuras galu botāniķis pārsteigumā izlaida no rokām. Kosas un papardes brikšķēja un locījās, it kā starp tām kustētos kaut kāds milzīgs-ķermenis.

— Lūk, kāds baļķis! — Makšejevs smiedamies iesaucās, pagūdams redzēt mazu galvu, ar ko nobeidzās garš kakls. — Michails Ignatjevičs gribēja ar rokām noķert ķirzaku. Kāpēc jūs atlaidāt virvi? Vajadzēja vilkt medījumu laivā!

— Tātad ķirzakas1 kaklu jūs noturējāt par baļķi? Ha — ha — ha! — Papočkins un Kaštanovs smējās.

— Viņa nekustējās, bet ķermenis slēpās biezoknī, — samulsušais botāniķis taisnojās.

— Ha — ha — ha — hā! — pārējie izplūda smieklos.

— Jūs velti smejaties! — Gromeko saskaitās. — Man jums jāatgādina, ka arī jūs esat tāpat kļūdījušies. Kāds no mums mamutus noturēja par bazalta pakalniem, bet vēl kāds izjādelējās uz gliptodona, ko noturēja par klinti un sāka apstrādāt ar kaltu.

Taču šis atgādinājums vispārējo jautrību tikai pavairoja, un beidzot arī Gromeko sāka smieties.

Bija aizmirsti odi, nogurums un kurināmā trūkums. Visi aizgūdamies atcerējās dažādus jocīgus ceļojuma piedzīvojumus.

Kad smiekli uz brīdi aprima, Makšejevs ieklausīdamies paziņoja:

— Priekšā jābūt brīvākai jūrai. Es dzirdu piekrastes viļņu troksni.

Airētāji pacēla airus un arī ieklausījās. Rietumos tiešām atskanēja vājš troksnis.

— Ja jau tā, tad ķersimies pie airiem! Kur ir piekrastes viļņi, atradīsies arī vieta naktsguļai un malka ugunskuram.