Plutonija

No tievākiem kosu stumbriem Makšejevs pagatavoja plēšu statni. Kad plēšas bija gatavas, tās novietoja vienā no lielajām ieejām skudru pūznī. Tad citu aiz citas ar tievgali pa priekšu tur sāka iebāzt pagatavotās caurules, pamazām virzot dziļumā, resgalī arvien pagarinot. Pamazām visas divpadsmit caurules pazuda tumsā, no kurienes vēl izplūda ļoti daudz gāzes, tā ka vajadzēja pārtraukt darbu un atbēgt sāņus ieelpot svaigu gaisu. Pēdējās caurules resno galu ievietoja plēšās, cieši apsēja — un improvizētais ventilators bija gatavs.

Pēc vakariņām nekavējoties sāka skudru pūzni vēdināt, pie plēšām mainoties, tā ka trīs varēja gulēt, kamēr ceturtais strādāja pie plēšām.

Vēdinašana drīz sāka rādīt savu iespaidu — gāzes izplūdumi pa visām atverēm pavairojās. Negaidītu palīdzību sniedza arī pēkšņi uznākušais negaiss ar spēcīgu vēju, bet gandrīz bez lietus. Vēja brāzmas ielauzās skudru pūžņa atverēs, izspiežot gāzi no augšējiem stāviem.

No rīta, apbruņojušies ar nelielām lāpām, kuras Gromeko bija pagatavojis no ļoti sveķaina skuju koka sausā stumbra, stājās pie skudru pūžņa apskates. Galerija, kurā bija novietotas ventilatora caurules, nolaideni veda skudru pūžņa iekšienē. Tā bija vairāk nekā divi metri plata, bet tikai pusotra metra augsta, tā kā vajadzēja iet salīkušiem. Jau netālu no ieejas gulēja gāzu pārsteigto skudru līķi, un, jo tālāk, jo vairāk to bija, tā ka ventilatora caurulei beidzoties, jau vajadzēja attīrīt ceļu, aizsviežot līķus sāņus.

Galerija nobeidzās lielā centralajā kamerā, kurā līdzīgi rādiusiem sanāca arī trīs pārējās galvenās ejas. šī kamera bija jau ierakta četrus metrus zemē, bet tās velvi veidoja ļoti veikli radiusveidīgi saslieti kosu stumbri kā cirka plakaniskā jumta spāres. Četru galveno galeriju ieeju starpās kameras sienās atvērās vēl četras ejas, kuras tāpat virzījās radiusveidīgi, bet ar novirzi no centra uz aploci un bija pilnīgi ieraktas grantī, kas sastāvēja no loti blīvas jūras smilts ar oļu starpkārtārn. Kamerā skudru līķi, kā arī beigtie kāpuri un kūniņas, ko glāba vispirms, gulēja veselām kaudzēm, tā ka vajadzēja rāpties tiem pāri.

Ceļotāji uz labu laimi iegāja vienā no apakšējām ejām, kuras dibens bija noklāts līķiem. Šī eja bija tikpat zema kā augšējās, un, lai nevajadzētu iet pilnīgi četrrāpus, ceļotāji bija spiesti sakraut līķus citu uz cita pie sienas, atbrīvojot sev ceļu ejas vidū. Šī eja, padziļinoties gruntī, septiņdesmit soļu attālumā no centrālās kameras noveda pie šķērsgalerijas, kas jau bija gandrīz divi metri augsta, tā ka varēja jau iet stāvus. Šī galerija stiepās pa aploci zem visas skudru pūžņa platības un bija tā svarīgākā daļa, jo no tās pa labi un kreisi atradās atsevišķas kameras dažādā lielumā un dažādām vajadzībām: vienā rindā gulēja kūniņas, kas bija līdzīgas ar visu galvu miroņautā ietītiem bērnu līķīšiem; citās pa vienam un kaudzēs mētājās beigtie kāpuri — resni, balti tārpi, līdzīgi koka klučiem; citās bija sakrautas skudru olas, kas atgādināja iedzeltenus maizes klaipus. Visas kameras, kurās bija skudru nākamās paaudzes, atradās apļa galerijas vienā pusē — iekšējā, jo ārmalā bija kameras, kas domātas barības krājumiem, saldām niedrēm, krūmu jauno dzinumu un zāļu stiebru kaudzēm, dažādiem kukaiņiem — spārēm, vabolēm, tārpu kāpuriem, gan veseliem, gan gabalos sarautiem, kas tik nejauki smirdēja, ka šo smaku nenomāca pat sēra gāze, ko šajā skudru pūžņa stāvā varēja visvairāk sajust.

Apskatījuši virkni kameru apļa galerijas abās pusēs, ceļotāji lielā priekā beidzot atrada viņiem nozagtās mantas: visas lietas bija novietotas kādā no ārējām kamerām cita pie citas attiecīgā kārtībā. Še atradās kā telts, tā kastes ar instrumentiem un ierīcēm, somas ar apģērbiem un veļu, cirvis, bise, trauki, pat no pirmās ekskursijas kalnu aizās pārnestie un kolekciju maisos vēl neievietotie dzelzs rūdas un zelta paraugi.

Mantas pārnesa divos paņēmienos: vispirms centrālajā kamerā, bet tad tās iznesa no skudru pūžņa svaigā gaisā, kas likās apbrīnojami patīkami pēc stundu ilgas atrašanās pazemē, kur gaisu piesātināja pūstošo kukaiņu un sēra gāzes atlieku pretīgā smaka.

Atpūtušies un pārbaudījuši savas mantas, starp kurām smēķētājus sevišķi iepriecināja tabakas krājums, ko nebija baudījuši veselu nedēļu, ceļotāji nolēma apskatīt skudru pūžņa augšējos virszemes stāvus, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par tā uzbūvi.

Izrādījās, ka virszemes iekārtas galvenais mērķis bija aizsargāt pazemes daļas no slikta laika un ienaidniekiem. Šīs celtnes daļas ejas, kas tāpat virzījās radiusveidīgi, bija šauras un zemas un katrā stāvā savienojās nelielā centrālā kamerā. Satiksmei starp stāviem kalpoja īsas un kraujā slīpumā virzītas ejas.

BRAUCIENS UZ RIETUMIEM

Pēc klejojumiem pa melno tuksnesi un skudru pūzni sausajā apvidū, kur pēdējā laikā ar grūtībām bija ieguvuši netīru ūdeni, izrokot bedri pēc izvirduma izsikušajā strauta gultnē, ceļotāji sajūsmā sveica jūras krastu un izpeldējās Ķirzaku jūras tīrajos ūdeņos. Tad viņi atraka laivas un atjaunoja savu jūras braucienu.