Plutonija

Beidzot vējš norima, toties parādījās peldoši ledi un miglas. Divas dienas brauca pavisam lēni, lai neuzdurtos ledus laukiem. Laikam noskaidrojoties, pa labi parādījās Sv. Laurencija salas klinšainais krasts, bet pa kreisi — Čukču zemes rags. Rietumos no tā, dziļā Provedenija līča krastos, atradās faktorija. Tur bija novietotas ar iepriekš nofraktētu kuģi ekspedicijai atvestās ogles. «Polārā zvaigzne» izmeta enkuru, un sākās ogļu iekraušana. Pēc nedēļu ilga brauciena visi steidzās krastā. Tomēr piekrastes klintis neatļāva nekādu tālāku pastaigu, bet nogāzes vēl klāja isniegs, un no tā bija brīvs tikai neliels laukums ap faktoriju.

BERINGA JŪRAS ŠAURUMS

Pēc divām dienām, uzņēmusi ogles, «Polārā zvaigzne» apmeta līkumu Čukču zemes ragam un iebrauca Beringa jūras šaurumā, turēdamās tuvāk Āzijas cietzemei, kur zemie kalni spēji nokritās pret jūras krastu vai lēzeni noslīdēja līdz platām ielejām, kas aizstiepās šīs skumjās zemes dziļumos. Kaut gan bija maija beigas, visur vēl varēja redzēt lielus sniega laukus, un vienīgi kalnu stāvās dienvidu un dienvidrietumu nogāzes bija no tā pilnīgi brīvas un jau zaļoja ar jauno zālīti vai zemo staipeklīgo polāro kārklu krūmu un bērzu svaigajām lapiņām.

Pāri jūras šauruma zaļajiem viļņiem bieži vēlās migla, aizsegdama tāli. Debesis pastāvīgi ietinās zemos svina mākoņos, kas aplaistīja kuģa klāju gan ar lietu, gan apbirdināja ar sniegu. Reizēm starp mākoņiem parādījās saule, kas deva daudz gaismas, bet maz siltuma. Un saules staros Āzijas galējo ziemeļaustrumu neviesmīlīgie krasti zaudēja savu drūmo raksturu.

Kad migla izklīda vai to izdzenāja vēja brāzmas, pārklājot zaļos viļņus ar baltiem putu ielokiem, austrumos varēja atšķirt tikko zilgojošo Amerikas līdzeno krastu. Peldošie ledi atgadījās arvien biežāk un biežāk, tomēr ne blīvās masās, bet kā nelieli lauki vai arī kā skaisti blāķi, kuru brīnumainie apveidi sajūsmināja visus cilvēkus, kas ziemeļu jūras vēl nepazina.

Daudzmaz ievērojamāku ledus lauku tuvošanos parasti apliecināja pirms tiem parādījušās miglas joslas, tā ka kuģu kapteiņiem arvien bija iespēja novirzīties uz to vai citu pusi, lai nesadurtos ar ledājiem. Bet še tas vēl nav tik bīstami kā Atlantijas okeana ziemeļu daļā, kur var atgadīties kuģiem bīstami ledus kalni, jo šie ledus milzeņi, straumes nesti uz dienvidiem, pamazām kūst; rezultātā zemūdens daļa zaudē drošu līdzsvaru un kalns aiz niecīgākā iemesla var apgāzties.

Krasti likās neapdzīvoti: nevarēja redzēt ne dūmu, ne cilvēka vai dzīvnieka atveidu. Tāpēc mūsu klājā sapulcējušies ceļotāji bija ļoti pārsteigti, kad no neliela līča, kas piepeši parādījās aiz klinšainā zemes raga, ātri izpeldēja laiva ar vienu airētāju, kas spēcīgi strādāja ar airiem, šķērsodams «Polārās zvaigznes» virzienu. Bet, kad tas ieraudzīja, ka kuģis aizsteidzas garām, viņš sāka kliegt un vicināt mutautiņu.

Kapteinis signalizēja airētājam samazināt gaitu un ruporā uzsauca, lai laiva piebrauc pie kuģa. Tai piebraucot, izrādījās, ka tā ir čukču baidara. Domādams, ka kuģi apturējis kāds čukčs, lai izlūgtos spirtu vai tabaku, kapteinis jau gribēja uzsaukt «pilnā gaitā uz priekšu!». Bet šajā mirklī airētājs, kas atradās pavisam tuvu, iekliedzās:

— Dieva dēļ, uzņemiet mani klājā!

Apturēja mašīnu, un baidara piebrauca pie borta. Nolaida kāpnes. Nepazīstamais ātri uzkāpa klājā, noņēma savu zvērādas cepuri ar uzaušiem un, pievērsdamies ekspedicijas locekļiem, līksmi iesaucās:

— Pateicos jums visiem, tagad es esmu glābts!

Tas bija liela auguma vīrietis platiem pleciem, iedegušu seju, zilām acīm un gaišu pinkainu bārdu. Vējš plūksnīja tā iesarkanos, droši vien jau sen negrieztos matus. Viņš bija tērpies čukču apģērbā un kreisajā rokā turēja nelielu, bet acīm redzot ļoti smagu ādas maisiņu.

Truchanovs piegāja pie viņa, sniedza roku un sacīja:

— Jūs acīm redzot piedzīvojāt kuģa bojā eju?

Izdzirdot krievu valodas skaņas, svešā sejā iemirdzējās prieks. Viņš ātri pārlūkoja visus ekspedicijas locekļus, nolika savu maisiņu uz klāja un sāka visiem pēc kārtas spiest rokas, steigā krieviski teikdams:

— Priecājos, redzēdams, ka jūs esat mani tautieši! Es taču esmu krievs, Jakovs Makšejevs no Jekaterinburgas. Ir nu gan laime! Ir kuģi sastapu, ir pie krieviem nokļuvu! Es čukču krastā atklāju zelta atradnes. Mani pārtikas krājumi izbeidzās, un gribot.negribot vajadzēja atradnes pamest. Braucu uz dienvidiem jau otro dienu cerībā nokļūt apdzīvotās vietās. Lūdzu, iedodiet man paēst. Es jau otro dienu pārtiku tikai no jūras gliemenēm.

Pārējo cejotāju pavadīts, Truchanovs noveda jauno pasažieri kopējā kajitē, kur tam piedāvāja aukstus uzkožamos um tēju, lai tas mazliet atspirdzinātos, gaidot pusdienas, kas vēl nebija gatavas. Ēzdams ar pilnu muti, Makšejevs pastāstīja savu piedzīvojumu stāstu.