Plutonija

Pēcpusdienā ceļa vējš ļāva atraisīt visas buras, un «Polārā zvaigzne» divkāršā ātrumā traucās uz Kamčatku, kas jau bija saredzama pie apvāršņa. Drīz vien viņi atradās blakus Lopatkas zemes ragam, bet tad ceļotāju acu priekšā izstiepās vulkānu — pauguru virkne. Daži no tiem bija koniski, citi nostrupināti, savienoti līdzeniem nelielu kalnāju skaustiem. Sniegs, kas klāja pauguru slaidos konusus un starpkalnāja muguru, spilgti baltoja pret tumšo debesi. Mēnesnīcas nakts ļāva droši iebraukt šaurajos Avači līča vārtos. Ievilktām burām «Polārā zvaigzne» lēni izbrauca starp vārtu augstajām klintīm un atradās plašā līcī, kura krastos neviena uguntiņa neapliecināja cilvēka klātbūtni. Bija jau pāri pusnaktij, un mazā Petropavlovskas pilsētiņa sen gulēja. Līča mierīgie ūdeņi sidraboja gaišajā mēness gaismā, bet tālē, ziemeļos, pret tumšo debesi kā balts rēgs pacēlās Avači paugura slaidais konuss. Gaisā bija jūtams viegls sals. Šķita, ka Kamčatku vēl skāra ziemas miegs.

Pēc stundas kuģis izmeta enkuru simts solu no krasta, blakām miegainajai pilsētiņai. Ķēžu grandoņa pamodināja suņus, un nakts klusumu iztraucēja rejas un kaucieni, ko neviens pilsētnieks tomēr neievēroja. Šis koncerts atkārtojās ne vienreiz vien, tātad bija parasta parādība.

No rīta ceļotājus uzmodināja kņada un skraidīšana klājā. Uzņēma ogles, dzeramo ūdeni, produktus. Visi steidzās augšup. Spoža saule jau bija pacēlusies augstu pār kalniem, un pilsēta likās atdzīvojusies.

Pēc ilgā brauciena visi vēlējās just zem kājām stingru pamatu. Tāpēc pabrokastoja steigā un, lai nokļūtu krastā, izlietoja laivu, kas devās pēc pārtikas. Visi Petropavlovskas iedzīvotāji no mazuļiem līdz večiem, kas tikko vilka kājas, tur jau bija sapulcējušies aplūkot kuģi un tā pasazierus, dzirdēt pēdējos jaunumus no tālās dzimtenes, uzzināt, vai nav atvestas tiem vajadzīgās preces.

Aiz pūļa lēzenā nogāzē nekārtībā pacēlās pilsētnieku nožēlojamie nameļi, starp kuriem izdalījās lielāka un labāka izskata celtnes: pilsētas skola, slimnīca, jaunais guberņas pārvaldes nams un dažas tirdzniecības noliktavas.

Ceļotājus pārsteidza tas, ka pilsētā vispār nebija ielu. Nameji bija izsvaidīti tā, kā bija iepaticies to cēlājiem un saimniekiem: citi stāvēja pret līci ar priekšpusi, citi ar sāniem, citi pat šķērsām. Ap katru māju atradās klētis, šķūnīši, nojumes lopiem, jukolas novietnes. Daudzās vietās vēl gulēja netīras kūstošā sniega kaudzes un klajumi, no kurienes uz jūru trauca duļķaina ūdens tērces, un gājējiem vajadzēja tās pārlēkt, jo nebija ne trotuāru, ne tiltiņu.

Visi brīnījās, ka gandrīz nemaz nebija putnu un sīko dzīvnieku. Tas izskaidrojams ar to, ka braucamie suņi, bez kuriem Kamčatkā dzīve nav iedomājama, visus sīkos dzīvniekus iznīcināja, sevišķi ziemas beigās, kad izsīkst jukolas krājumi un suņus tur pusbadā. Šie suņi, skaisti, pinkaini dzīvnieki dažādu krāsu spalvā, bija redzami ap visām mājām. Vieni sildījās saulē, citi rakņājās virtuves atkritumos, plēsās vai rotaļājās. Ceļotāji ar interesi aplūkoja šos dzīvniekus, kuru ciltsbrāļiem vajadzēja piedalīties «Polārās zvaigznes» ekspedicijā kā vilcējspēkam, lai pārvietotos pa nepazīstamās zemes sniegiem un ledājiem. Kamčatkā ziemas cels bija beidzies un iestājies pilnīgs šķīdonis, un suņi patlaban izmantoja pelnīto atpūtu un nepelnīto lielo gavēni, ko liecināja to iekritušie sāni un izsalkušie skati.

Neraugoties uz līkločiem, ko pastāvīgi vajadzēja mest starp nameļiem un to piebūvēm, ceļotāji nepilnā pusstundā apstaigāja visu pilsētu un izkļuva aiz tās robežām, kur botāniķis cerēja ievākt pavasara augus. Viņš savās cerībās tomēr vīlās — visur vēl gulēja dziļš sniegs, un tikai kādā stāvākā nogāzē, kas bija paguvusi nokust, atradās anemonu.svaigās lapiņas. Pateicoties ziemas sniegu pārpilnībai un saltās Ochotskas jūras iespaidam, pavasaris Kamčatkā sākas vēlu, un zeme atbrīvojas no sniega tikai maija beigās. Toties rudens ieilgst līdz novembra otrajai pusei vai beigām.

No pilsētas augšējās malienes pavērās burvīgs skats uz visu Avači līci, ko apņēma kalnu gredzens, vietām spēji izbeidzoties ar tumšām kraujām tieši pie ūdens virsmas, vietām ar lēzenās nogāzēs urdzošām un ieleju šķērsotām upītēm, kas jau bija atbrīvojušās no ziemas šķavām.

Kalnu loks atkāpās no līča krastiem tikai rietumos, kur bija saskatāma Avači upītes zemā delta. Pie upītes grīvas varēja atšķirt tā paša nosaukuma apmetnes mājiņas. Izņemot Petropavlovsku, tā bija vienīgā apdzīvotā vieta pie šī lieliskā baseina, kas caurmērā sasniedza ap divdesmit kilometru, spēdams uzņemt visu lielo un mazo valstu flotes, bija no jūras puses lieliski aizsargāts un tomēr pārsteidza skatītāju ar savu pamestību. Uz tā gludās virsmas nebaltoja neviena vienīga bura, toties ziemas apsegā vēl baltoja apkārtējie, ar mežu apaugušie kalni.