Plutonija

Pēdīgi mežs beidzās, un mednieki iznāca plašā klajumā, kas bija apaudzis ar to pašu aso zāli, bet vietām, kur augsne bija mitrāka, arī ar staipekņiem, sūnu un nelieliem staipīgu paparžu ceriem. Dienvidos klajums izstiepās līdz tumšsarkanu kalnu stāvajiem un kailajiem sāniem. Kalni pacēlās ap divsimt metru augstumā, un tos pāršķēla dziļa aiza, no kurienes droši vien iztecēja ūdens, kas pārpurvoja klajumu un lietus laikā pa gultni aiztecēja jūrā. Klajums bija vairāk nekā kilometru garš un simt līdz divsimt metru plats.

Ģeologus vilināja aiza kalnos, un visi devās turp. Bet, mazliet pagājuši, viņi ievēroja, ka klajuma ziemeļu malā aiz meža stūra ganās neliels ķirzaku bars.

Citas, pakaļkājās stāvēdamas, ar biezajām lūpām plūca palmu lapas, kā arī kosu un paparžu jaunos, daudz mīkstākos dzinumus. Citas — bet tikai jaunās — ēda zāli, resnos dibenus smieklīgi augstāk par galvu izslējušas un astes vicinādamas. Brīžiem tās sāka plosīties un cita citu dzenāt, neveikli lēkādamas gan uz divām, gan četrām kājām.

Tik izdevīgu gadījumu nevarēja palaist garām, ne,nofotografējot iguanodonus ganoties un rotaļājoties. Ceļotāji steidzīgi atgriezās mežmalā un gar to sāka piezagties baram. Viņiem izdevās pielīst un izdarīt pirmo uzņēmumu, kad iguanodoni pēkšņi satraucās: pieaugušie mitējās ēst, sāka ausīties un tad griezīgi iesvilpās. To izdzirduši, jaunie izslējās pakaļkājās un, neveikli gāzelēdamies, piesteidzās pie vecākiem, kuri tos ielenca lokā ar mugurām pret ārmalu.

Otrais un trešais uzņēmums padarīja nemirstīgu šo iguanodonu trauksmi, kas neizrādījās velta. No klajuma pretējās malas gar mežu lieliem, vairāk metru gariem lēcieniem tuvojās nezvērs, kuru mednieki sākumā noturēja par iguanodonu.

Tas bija tikpat liels un tāpat pārvietojās tikai uz pakaļkājām. Bet, kad viņš pielēca tuvāk, varēja redzēt, ka tas atšķiras no zālēdājām ķirzakām ar izveidotāku ķermeni un straujākām kustībām. Pielēkšojis pie iguanodonu loka, nezvērs apstājās un skaļi iešņācās, kam viņa pre tinieki atbildēja ar stieptu, žēlu svilpienu. Tad nezvērs īsiem lēcieniem sāka riņķot ap ķirzakām, bet no visām pusēm sastapa to izslietos dibenus un nikni vicinātās astes. Astu vai masivo pakaļkāju triecieniem droši vien bija drausmīgs spēks.

Pārliecinājies, ka iekļūt lokā un nolaupīt kādu mazuli nav iespējams, plēsonis piepeši izdarīja milzīgu lēcienu pār aizstāvju galvām un uzkrita loka vidū sabēgušo jauno iguanodonu ciešajai burzmai. Bailīgie zālēdāji metās uz visām pusēm, glābdamies no ienaidnieka, kas paguva satvert vienu mazuli un tūlīt pārkost tam rīkli.

Nofotografēja arī dažādos uzbrukuma momentus, pēc tam atskanēja divi šāvieni un plēsonis izstiepās blakām savam upurim. Kad tas vairs nekustējās, mednieki piegāja klāt un varēja aplūkot šo vēl neredzēto milzīgo rāpuļu pārstāvi. Ar garenajām pakaļkājām un resno asti, kas noderēja ķermeņa atbalstam, viņš tiešām atgādināja iguanodonus.

Priekškājas bija ļoti īsas un nobeidzās ar četriem pirkstiem un asiem nagiem. īsais kakls turēja nelielu galvu ar milzīgu, asiem zobiem pilnu muti, bet uz virsdegunes slējās īss, plakans rags, kas drīzāk bija rota nekā uzbrukuma ierocis.

Divi mazi ragi pacēlās virs acīm, bet no pakauša pār muguru un asti stiepās sīku, bet asu dzelkšņu virkne. Kailā, krokainā āda bija zaļpelēkā krāsā. Dzīvnieks sasniedza piecu metru garumu un neapšaubāmi bija ārkārtīgi spēcīgs, bet par tā veiklību un drosmi varēja spriest no uzbrukuma iguanodonu baram.

Apskatījis nonāvēto ķirzaku, Kaštanovs atzina, ka tam jābūt ceratozauram no tās pašas dinozauru kārtas, kurai pieder arī iguanodoni un citas mezozoiskās eras sauszemes ķirzakas.

— Ceru, ka šo riebīgo plēsoni mēs neēdīsim! — Gromeko piebilda, kad bija beiguši dzīvnieku izmērīt un aprakstīt.

— Kāpēc ne? Ja nebūtu citas gaļas, vajadzētu apmierināties ar šo, — atbildēja Makšejevs. — Bet mēs-varam izmantot iguanodonu, kuru uzbrucējs paguva nokost.

— Tas tikai labi jāpaslēpj. Citādi pterodaktiļi neatstās mums ne gabaliņa. Paskatieties, viņi jau jūt laupījumu!

10 Plutonija

Virs klajuma tiesām riņķoja lidojošās ķirzakas, liekot atskanēt saviem gārdzošajiem kurkstiem. Tāpēc mednieki atcirta jauna iguanodona pakaļkājas un paslēpa biezoknī, pakardami tās pie zariem, bet tad pāri klajumam, kas pec cīņas un šāvieniem bija kļuvis tukšs, devās uz aizu.

PTERODAKTILU AIZA

Aizas mute bija plata, bet tās dibenā līkumoja paparžu ceriem apaudzis strautiņš. Stāvajās nogāzēs nekādu augu nebija. Tās bija kailas, klinšainas, iesarkani melnā vai dzeltenā krāsā. Kaštanovs un Makšejevs steidzās pie klintīm, Gromeko gar strautiņa krastiem meklēja jaunus augus, bet Papočkins tvarstīja milzu tauriņus.

Pirmā klints, pie kuras piegāja ģeologi, bija tumši sarkanā krāsā. Kaštanovs atkal cerēja atrast tajā dzelzs rūdu, bet, atcirtis gabalu un aplūkojis to zem lupas, viņš pašūpoja galvu un nomurmināja:

— Tas ir kaut kas jauns!