Plutonija

Papočkins un Gromeko sāka meklēt biezoknī taku vai dabisku spraugu un beidzot atrada šauru, sausu gultni, kas aizstiepās pa klinšu un meža robežu. Netālu no jūras gultne sadalījās: kreisais atzars turpināja aizlocīties starp klintīm un mežu, labējais pazuda biezokņa dziļumos. Augu valsts sāka nedaudz pārmainīties: bez kosām un papardēm atgadījās sago un citas palmas, kuras par vairākiem metriem pārsniedza kosas. Augsni mežā klāia sīka, asa, zariem līdzīga zāle. Gar gultni biezokņa malā blīvējās arī citi augi. Gromeko bez mitas minēja to nosaukumus un aizrāvās arvien vairāk.

— Vai jūs zināt, — viņš beidzot iesaucās, — kādā ģeoloģiskā periodā mēs tagad atrodamies?

— Vai tik neesam jau akmeņogļu laikmetā? — norūca zoologs, kas līdz šim mežā nebija sastapis nevienu zinātnisku guvumu, tikai ar aso zāli sagraizījis rokas.

— Ek, kur nu aizšāvāt! Vai tad ichtiozauri un pleziozauri dzīvoja akmeņogļu laikmetā? Pateicoties sadarbībai ar ģeologiem, šis jautājums mums jau skaidrs. Nē, mīļais, mēs patlaban atrodamies juras periodā. Paskatieties, lūk, tam raksturīgā paparde, lūk, slaidais gingo kociņš, bet šī asā zālīte atrasta juras laikmeta nogulās Irkutskas guberņā Angaras upes krastā un nosaukta tās atradēja ģeologa čekanova vārdā.

— Tad nu gan patīkami to nosaukt viņa vārdā! Šī zāle ir sliktāka par mūsu nātru, un to var ēst tikai kāda ķirzaka ar alvotu rīkli.

— Kā vilku piemin, tā vilks klāt! — Gromeko pārtrauca savu dusmīgo ceļa biedru. — Palūkojieties uz šām mazajām pēdām, tas jau drīzāk skar jūsu nozari.

Viņš apstājās gultnes vidū, ar pirkstu norādīdams uz zemi. Smalkajās smiltīs varēja saskatīt dziļus milzīgu ķetnu nospiedumus ar trim pirkstiem, kas nobeidzās ar strupiem nagiem. Katra pēda bija garāka par trīsdesmit centimetriem.

— Šeit nu gan gājis nezvērs! — zoologs viegli trīcošā balsī iesaucās. — Tā katrā ziņā ir ķirzaka! Interesanti zināt — zālēdāja vai plēsīgā? Ja plēsīgā, tad to sastapt nebūtu pārāk patīkami.

Papočkins uzmanīgi aplūkoja smiltīs redzamās pēdas, kas, oļiem sākoties, pazuda.

— Savādi, ka visas pēdas ir vienāda lieluma, — sacīja Gromeko. — Cik es zinu, priekšējās ķetnas arvien mēdz būt mazākas nekā pakaļējās. Bet kas tā par svītru starp labo un kreiso kāju pēdām? Var iedomāties, ka dzīvnieks vilcis līdz lielu baļķi.

Papočkins iesmējās:

Tās ir ķirzakas astes atstātās pēdas. Salīdzinot šīs astes samērus ar vienāda lieluma pēdu nospiedumiem, man liekas, ka dzīvnieks gājis tikai ar pakaļējām, atbalstīdamies uz astes.

— Vai tad šādas ķirzakas arī pazīstamas?

— Ir pazīstamas un tieši iuras laikmetā. Piemēram, iguanodons, kas atgādina milzu ķenguru ar lielām pakaļējām un mazām priekškājām.

— Bet no kā tās pārtiek?

— No augiem, spriežot no to zobu veida. Ja šie pēdu nospiedumi tiešām pieder iguanodonam, jums nav jābaidās, kaut gan juras laikmetā šis briesmonis sasniedza piecu līdz desmit metru garumu.

— Lieliski! — botāniķis nopūtās. — Es vēl atceros riebīgo ķirzaku, kas dzīrās apēst mani vai Makšejevu vakariņās uz upes.

Gultnes sazarojumā ceļotāji nolēma iet pa labo atteku, kas aizstiepās pret klints piekāji, kur drīzāk varēja cerēt atrast ūdeni, kas bija ekskursijas galvenais mērķis. Tiešām, ejot pa šo atteku uz augšu, zeme kļuva arvien mitrāka, bet sīkais augājs ap to arvien krāšņāks un daudzveidīgāks.

Drīz vien priekšā starp augu stiebriem gultnē atspīdēja ūdens.

— Esam glābti! — Papočkins iesaucās. — Avots netālu no mūsu apmetnes.

— Bet varbūt ūdens ir sāļš? — Gromeko viņu ķircināja.

— Pagaršojiet! Pēc izskata tas liekas salds.

— Kā jūs pēc izskata atšķirat saldu un sāļu ūdeni? Es to neprotu.

— Jūs esat botāniķis un nezināt, kādi augi aug sāļa ūdens tuvumā!

— Vispirms, še ir juras periods, bet kādi augi auga pie sāļā juras laikmeta ūdens, mēs vēl nezinām. Otrkārt,

jūs sacījāt, ka atšķirat ūdeni pēc tā izskata, bet ne pēc apkārtējo augu izskata.

— Es nepareizi izteicos. Vajadzēja sacīt — pēc gultnes izskata. Ja avota ūdens būtu sāļš, visu gultni klātu dažādu sāļu nogulas.

Apmainīdamies šādām piezīmēm, Papočkins un Gromeko ātri steidzās augšup pa gultni, kas drīz vien kā šaura sprauga iespiedās augstajās klintīs un še veidoja nelielu saldūdens strautiņu, kas pamazām pazuda smiltīs. Tur bija redzamas neskaitāmas lielu un mazu ķirzaku pēdas. Dzīvnieki nāca pie strauta dzert.

— Cik to še daudz staigā! — Gromeko iesaucās. — Tā vien pielūko uzdurties šādam divkājainam nezvēram.

Apmierinājuši slāpes, mednieki ar katram gadījumam sagatavotām bisēm uzmanīgi devās gar strautu tālāk aizā. Tā strauji paplašinājās un pārvērtās ieplakā, ko apņēma gandrīz stāvas, tumšsarkanas klintis, skaisti izdalot pakājē augošo krūmu un koku zaļumu. Zaļā klajuma vidū ieplakas dibenā zilgmēja mazs ezers, kura dibenā, acīm redzot no zemes, virda avoti. Pāri klajumam uz ezeru veda plata, labi iemīta taka. Caur dzidro ūdeni ezera dibens bija tikko saredzams.