Pēdējais karš

Uz tiltiņa Zagrebins ar Baueru aprēķināja trajektoriju iekļūšanai tuvējā orbītā. Zilā planēta dega ar spilgtu dzirksteli lokatora ekrānā. Kaut kādu iemeslu dēļ Smadzeņu piedāvātie dati par orbītu kapteinim šķita pārāk sarežģīti, un, tā kā bija kavēšanās, tas netraucēja garīgo un fizisko izglītību. Dažreiz Zagrebins ieslēdza iekšējos sakarus. Ieskatījās pie mehāniķiem, jautāja Kiročkai, vai viņa nav nogurusi. Kiročka nosarka, apvainojās; kapteinis smīnēja un pārslēdzās uz slimnīcu. Aro gulēja, un Pavlišs ar Vas par kaut ko strīdējās, piezīmju grāmatiņā zīmējot molekulu shēmas, mēģinot apvienot abu planētu terminoloģiju.

Bakovs uzkāpa uz tiltiņa ar lielā lēciena izraisīto  bojājumu un zaudējumu sarakstu. Ūsu galiņi bēdīgi nokarājās  un viņš izskatījās vainīgs. Kapteinis atteicās lasīt sarakstu, tikai pavaicāja, vai nav pazudis kaut kas neaizvietojams.

- Kā lai saka... - iesāka Bakovs. Kapteinis saprata, pasmīnēja un sacīja:

- Arī es lidoju kā vecākais palīgs. Nesen vēl. Uztraucos. Mēs kaut kā iekļuvām meteorītu vētrā. Ne straumē - īstā vētrā. Meteorīti sitas pret korpusu, mēbeles liecas; Lai kur paskatītos, kuģa īpašuma fragmenti lido. Un man jums jāsaka, Aleksej Ivanovič, mūsu kuģis bija kabotāžas; Mēness, tuvējās planētas un mājas. Tātad mūsu kapteinis Paplians - neesat dzirdējis? - viņš tagad atrodas uz Zemes Otrajā direktorātā...

- Piedodiet, Genādij Sergejevič, - pārtrauca Bauers, kurš no galvas zināja lielāko daļu pasaku un jau iepriekš varēja pateikt, kur kapteinis novirzīsies no patiesā stāsta tiešā ceļa un iedziļināsies fantastiskajos iztēles biezokņos. - Smadzenēm taisnība, skatieties.

- Nu atkal, visinteresantākajā vietā, - sacīja kapteinis. - Redziet nu, Aleksej Ivanovič, neraizējieties. Pie lēkšanas saimniecība noteikti cietīs.

Pavlišs pa iekšējiem sakariem paziņoja:

- Korona Aro vēlas ar jums aprunāties, kaptein.

- Es klausos, - kapteinis pievērsās videotelefonam.

Aro gulēja uz piekārtas gultas, pārklāts ar palagu līdz zodam. Viņa plakstiņi bija pietūkuši un melni.

- Es jūtos labāk, Genādij Sergejevič, - sacīja Aro. - Es gribēju atvainoties par kavēšanos, ko izraisīja mans vājums.

 Zagrebins uzsita cigareti pelnu trauka malā, pasmaidīja un sacīja:

- Ceru, ka drīz jutīsieties vēl labāk.

- Man jau tagad ir labāk. Es domāju, ka jūs varat sākt manevru.

- To mēs tūlīt uzzināsim, - sacīja kapteinis. - Pavliš, kāds ir tavs viedoklis?

- Pāragri, Genādij Sergejevič. - Pavlišs tuvināja seju videofona ekrānam. - Un korona Vas man piekrīt. Es domāju, ka korona Aro ir nedaudz satraukts...

- Skaidrs, - izlēma Zagrebins. - Atpūtieties. laiks mums ir. Viņi gaidīja gadu, pagaidīs vēl dažas stundas. - Viņš izslēdza videotelefonu un sacīja ienākušajam Baueram: - Neveiksmīga kavēšanās. Es visu saprotu perfekti, bet gribas tur steigties uzreiz. Un visu redzēt ar savām acīm.

- Jā, dīvaina sajūta, - Bauers piekrita. - It kā mēs varētu nokavēt.

- Un tomēr mums paveicās, - sacīja Zagrebins,  - ka mēs lidojām uz Titānu. Bet ja "Agra"  būtu mūsu vietā?

Zagrebins paņēma aprēķina tabulas no Bauera, pētīja tās apmēram desmit minūtes, kaut ko dungoja, pats to nepamanot. Tad viņš nolika tabulas sānis, vienojās ar Smadzenēm un turpināja pārtraukto domu:

- Neko teikt, paveicies. Tikai par veiksmi parasti ir jāmaksā. Ticiet man ... - Viņš noklikšķināja iekšējo sakaru slēdzi. - Vecākais stūrmani, uzkāpiet pie mums, lūdzu, - viņš teica.

Un, kad ieradās Bakovs, Genādijs Sergejevičs uzaicināja viņu apsēsties un sāka garu sarunu par to, ko darīt uz kuģa pēc nolaišanās:

- Apstarojuma līmenis ir letāls. Mēs strādāsim augstākās aizsardzības skafandros. Sagatavojiet papildu slūžu kameras pie ieejām. Nodrošiniet apkalpi un robotus ar dozimetriem. Kopumā mēs dzīvosim pastāvīgas radiācijas avārijas stāvoklī. Un paziņojiet to tagad, lai netērētu laiku. Protams, ka mēs atradīsim dažus trūkumus saimniecībā, vai ne?

- Varbūt, - aizvainots sacīja Bakovs. - Lai gan nesen es personīgi pārbaudīju visu.

Un Bakovs izstiepa roku mikrofona virzienā, lai paziņotu par trauksmi.

2.

Segeža tuvākajā orbītā ienāca nedēļu pēc lēciena. Zilā planēta lēnām griezās divsimt kilometru zemāk, konsekventi parādot kontinentus, okeānus, salas. Kuģa dzīve bija pilnībā izjaukta. Nostāvējuši sardzi, stūrmaņi negāja prom no tiltiņa. Un pārējā apkalpe ar visdažādākajiem ieganstiem, vai arī bez ieganstiem, deva priekšroku uzturēties tuvu ārējā pārskata ekrāniem.

Kapteinis daudz smēķēja - robotam tik tikko bija laika iztīrīt pelnu trauku - uzmeta skatienu nepiederošajiem, kuru klātbūtni uz tiltiņa nevarēja attaisnot, bet klusēja. Bakovs, vienīgais, kurš pameta tiltiņu tūlīt pēc maiņas beigām, kaut arī viņš vēlējās palikt pie ekrāna ne mazāk kā pārējie, kaut kā norādīja Zagrebinam par iekšējās kārtības pārkāpumu.

Zagrebins tikai nopūtās un sacīja:

- Tā ir ziņkārība. Tā, kas virza progresu un raksturīga ne tikai cilvēkiem.

- Ja nu tikai pastaiga ...-  sacīja Bakovs.