Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Tomēr šādas tādas šaubas par cilvēka nodomiem elfam tomēr palika. Varbūt cilvēks nemaz nebija tik ļauns, bet varbūt tas tikai gribēja viņu uzbarot, gaidot, līdz pa rokai gadīsies rozmarīns. Lai būtu kā būdams, savu vālītes gabalu elfs apēda. Viņš lupināja graudu pa graudiņam, lai ēšanas prieks būtu ilgāks. Bija jau dziļa nakts, kad vakariņas bija galā. Elfs apgrauza arī vālītes serdi, tad ietīstījās savā asajā, mitrajā apmetnī un, saritinājies kā susura mazulis, aizmiga uz grīdas līdzās dejojošajām liesmām.

Otra nodaļa

Rītausma bija pelēka kā visas rītausmas. Gaismas stari kā plāni asmenīši iespiedās būdā pa baļķu spraugām, šķērsojot lēno dūmu grīstes, kas vēl cēlās no pavarda oglēm.

Mazais elfs pamodās, juzdamies pagalam dīvaini. Pagāja diez­gan ilgs brīdis, līdz viņš aptvēra, kāpēc jūtas tik savādi: viņš nebija pārsalis, nebija pārlieku izbadējies un viņa kāju pēdas nebija sa­stingušas kā divi ledus gabali.

Dzīve tomēr varēja būt brīnišķīga.

Un cilvēks viņu nebija aprijis.

Mazulis piecēlās līksmā omā.

Un atklāja, ka viņu sedz īstas vilnas lakats. Vilna bija pelēka un raupja, caurumu lakatā bija vairāk nekā veselu vietu, tomēr tā bija īsta vilna. Cilvēks viņu bija apsedzis.

Tad redz, kāpēc kājas nebija sastingušas. Elfs klusībā prātoja, kāpēc cilvēks viņu sasedzis. Varbūt elfs, kam piemeties klepus, nav pietiekami gards.

Arī cilvēks bija nomodā. Tas patlaban darbojās ar pavarda oglēm. Ar tādu kā mazu lāpstiņu grāba kvēlošās ogles un bēra dīvainā, caurumotā dzelzs lodē, kur jau bija salikti salmi un prāva, labi izkaltēta koka šķila.

Visa šī ņemšanās ar oglēm mazajam elfam šķita muļķīgāka par muļķīgu, proti, caur un caur cilvēciska.

Tomēr viņš savas domas skaļi neizpauda un klusēdams atdeva cilvēkam lakatu.

—    Vari to paturēt, — cilvēks nomurmināja. — Tu šonakt drebēji.

Cilvēks uzkāra dūmojošo dzelzs lodi nūjas galā tā, lai to sar­gātu neliels, no ādām šūts jumtiņš, un lika nūju pār plecu.

—   Es tagad iešu uz Daligaras grāfisti, — cilvēks drūmi pavēs­tīja. — Tā atrodas tur augstāk, plakankalnē. Runā, ka ūdens vienmēr tekot uz zemāku vietu, tāpat runā, ka Daligarā vēl esot neapplūduši dārzi un tīrumi.

Klusums. Mazais elfs pūlējās saprast, kā uztverams šis paziņojums.

Varbūt tā bija pieklājības izpausme, un tagad viņam par atbildi pienāktos pavēstīt, kāds ir viņa paša ceļamērķis.

Žēl vienīgi, ka viņam ceļamērķa nemaz nav. Viņš tikai gāja projām no vietas, kur bija dzīvojis agrāk, — vienkārši tāpēc, ka šī vieta nemaz vairs neeksistē, nē, pareizāk, eksistē gan, taču to sedz vismaz desmit pēdu dziļš ūdens, dubļu un satrūdējušu lapu slānis.

—    Kas ir? Vai tev kaķis mēli nokodis?

—    Te nav kaķis, ekselence, — teica mazulis. Beidzot viņam bija izdevies atminēties uzrunas formu, ko cilvēki lieto, gribēdami izrādīt cieņu. Galu galā viņa sastaptais šīs rases pārstāvis bija tra­kāks par traku. Tāpēc labāk izrādīt cieņu un būt piesardzīgam. — To sauc suns, ekselence… Un, ja suns nokož man mēli, tad tek asinis… — elfs pacietīgi un godbijīgi ņēmās skaidrot, taču cilvēks viņu pārtrauca.

—    Labi, labi. Pietiks.

Cilvēks viņu vēroja un tad, galvu pašūpodams, smagi izpūta gaisu, un šī izelpa bija daudz ilgāka par citām. Varbūt cilvēku mo­cīja kāda slimība, kas traucē elpot.

—   Varbūt gudrība un burvju spējas parādās tikai ar laiku. Tā­pat kā gudrības zobi.

—    Kādi zobi, augstība? — pārvaicāja mazulis, zobu pieminējuma sabiedēts. Ak, kaut nu viņš zinātu, kura pieklājīgās uzrunas forma ir pareizāka!

—   Aizmugurējie zobi, tie, kuri izaug paši pēdējie.

Un cilvēks parādīja viņam zobus. Tas nebija labi darīts. Mazu­lis atkal ieraudājās.

—   Tu teica, ka mani neēd, majestāte, — viņš šņukstēja.

Cilvēks vēlreiz lēni un smagi izpūta elpu. Tā neapšaubāmi bija

kādas slimības pazīme.

—   Taisnība, es tā teicu, — viņš priecīgi atzina. — Neko darīt, es tevi vairs nedrīkstu ēst.

Viņš pasita knipi sunim un devās uz durvīm. Mazo elfu pār­ņēma skumjas. Lai arī cik neaprēķināms un traks būdams, cilvēks tomēr bija dzīva būtne, un tas bija labāk nekā nekas, labāk nekā vientulība līdz pašam apvārsnim. Un, kas zina, varbūt cilvēkam bija vēl kāds kukurūzas vālītes gabals. Mazā elfa sirds atkal sa­žņaudzās, un viņš juta, kā it visu piepilda skumjas gluži tāpat, kā vēlā vakarā visu pārklāj nakts melnums.

Durvis bija smagas un biezas, sanaglotas no rupji apdarinātiem priedes dēļiem, toties turējās kārtīgās bronzas virās.

—   Šī droši vien ir mednieku vai kažokādu tirgoņu, nevis pa­rastu ogļdeģu būda, — cilvēks teica.

Suns priecīgi metās laukā lietus smidzeklī.

Ticu cilvēks aizvien vēl stāvēja uz sliekšņa un pētīja mājeli. Pacēla skatienu un brīdi vēroja slānekļa plāksnīšu jumtu, kas šķita nesen pārjumts, tad uzlūkoja akmens pamatus, kuru spraugās kāds, vēlē­damies paglābties no caurvēja, bija sadzinis koka ķīļus un pūlējies tās aizsegt ar dēļiem. Tie bija sausi, neappelējuši, skabargainām malām.

—   Šī būda nav pamesta, — cilvēks noteica. — Kuru katru brīdi var atgriezties saimnieki.

Mazais elfs pamazām aptvēra, ko cilvēks vēlas teikt.

—   Vai vini ēd elfus?