Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—    Ak, es lūdz piedošana, sieviete nejēga, es būs uzmanīgāks, tagad uzrunās tevi pareizi, sieviete nejēga, — apliecinot visla­bākos nodomus, teica elfs. Cilvēku valoda bija grūta un mūždien sagādāja problēmas. Viņš to vēl īsti nebija apguvis, turklāt cilvēki vienmēr bija tik viegli aizvainojami un aizvainoti kļuva nežēlīgi. Arī par šo īpatnību vecāmāte bija izteikusies nepārprotami.

—    Puika, tu meklē nepatikšanas? — draudīgi noprasīja cilvēks.

Mazais elfs apjuka.

Vecāmāte bija skaidrojusi, ka absolūts jebkādas loģikas trūkums jeb, vienkāršāk sakot, muļķība ir viena no visraksturīgākajām iezī­mēm, kas cilvēku rasi atšķir no elfiem, bet par spīti visiem vecās­mātes brīdinājumiem tikko izskanējušā jautājuma neizmērojamā aplamība viņu apstulbināja.

—    Nē, es nemeklē, sieviete nejēga, — atbildēja mazais elfs. — Es nemeklē un negrib nepatikšanas. Tāds nav mans nodoms, — viņš drošības pēc piepilda.

—   Ja tu vēlreiz izrunāsi vārdu nejēga, es tev uzrīdīšu suni. Tas ir apvainojums, — pacietību zaudējusi, skaidroja sieviete.

—   Aā, es tagad saprot, — meloja mazais elfs, izmisīgi pūlēda­mies aptvert cilvēka teiktā jēgu. Kāpēc sākumā šis radījums bija gribējis, lai viņu apvaino?

—   Tu esi elfs, vai ne?

Mazais pamāja. Labāk runāt pēc iespējas mazāk. Viņš uzmeta bažīgu skatienu sunim, kurš par atbildi ierūcās.

—    Man nepatīk elfi, — cilvēks teica.

Mazais atkal pamāja. Bailes sajaucās ar aukstumu. Viņš sāka drebēt. Nevienam cilvēkam nepatīk elfi. Vecāmāte to vienmēr teica.

—    Ko tu gribēji? Kāpēc tu tuvojies? — jautāja sieviete.

—   Auksts, — mazā elfa balss aizlūza. Kopā sajaucās aukstums, pārgurums un bailes. — Būda… — Balss iedrebējās un atkal aprāvās.

—    Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev salst. Tu taču esi elfs? Tev ir tavas spējas. Elfi necieš ne badu, ne aukstumu. Viņi, ja vien vēlas, prot nejust ne izsalkumu, ne salu.

Pagāja labs brīdis, līdz mazais elfs aptvēra šo vārdu jēgu, bet, tos sapratis, viņš atplauka.

—   Tiešām? — viņš priecīgi apvaicājās. — Es tiešām to varēt? Kas jādara, lai es arī to varēt?

—    Es nezinu, — sieviete iekliedzās. — Tu taču esi elfs! Auk­stumam un badam esam radīti mēs, nožēlojamie cilvēki, trulie, dumjie, neattīstītie… — Tagad cilvēka balss skanēja nudien ļauni.

Mazais elfs juta, kā uzbango bailes, tās kāpa augšup līdz pat rīklei, kas bija izkaltusi kā tuksnesis, līdz pat sejai, kas saviebās raudām. Viņš raudāja bez asarām, — tikai šausmu pilni šņuksti un vaimanas. Sieviete sadzirdēja izmisumu un bailes, kas skanēja šais raudās, — šķita, zem ādas mugurkaulam pieskaras kaut kas stindzinoši salts.

—    Ko es nodarīju? — viņa neizpratnē minēja. Elfs turpināja raudāt. Tās bija skaudras skaņas, kas, nesdamas līdzi visas pasau­les sāpes, ieurbās līdz pašai dvēselei. —Tu esi mazulis, vai ne? — sieviete pēc brīža jautāja.

—   Nesen piedzimis, — apstiprināja elfs. — Kungs cilvēk, — viņš piebilda, mirkli meklējis piemērotu uzrunu, kas neskanētu aizvainojoši.

—   Vai tev ir kādas spējas? — prasīja sieviete. — Saki taisnību!

Elfs joprojām skatījās uz viņu. Viss, ko runāja šī būtne, bija tik

bezjēdzīgs.

—    Kas ir spējas?

—    Viss, ko tu spēj izdarīt.

—   Ak tā. Es var daudz ko. Elpot, staigāt, skatīties, es var arī skriet, runāt… ēst, kad ir kaut kas ēdams… — Elfa balsī ieskanējās ilgas un blāva cerība.

Sieviete piemetās uz būdas sliekšņa. Nokārusi galvu, viņa bridi tā sēdēja. Tad atkal pacēla skatienu.

—   Man tik un tā nebūs dūšas atstāt tevi te ārā. Vari nākt iekšā. Pie uguns.

Elfa acis piepildīja baismas, viņš sāka kāpties atpakaļ.

—    Es tevi lūdz, kungs cilvēk, nē…

—    Kas nu tev notika?

—    Uguni nē. Es bija labs. Lūdzu, kungs cilvēk, neēd mani.

—    …Ko?

—    Neēd mani.

—   Tevi apēst? Kā tad?

—    Droši vien ar rozmarīnu. Mana vecāmāte tā vienmēr teikt, agrāk, kad viņa dzīva. Ja tu slikti uzvedās, atnāk cilvēks un apēd tevi ar rozmarīnu.

—   Ak, tā teica tava vecāmāte. Cik mīļi!

Vārds mī[i sajūsmināja mazo elfu. To viņš saprata. Likās, bei­dzot var runāt droši. Viņš atplauka smaidā.

—   Jā, tā ir. Vecāmāte mācīt: "Cilvēki ēd arī viens otru, viņi ir kanibāli, tas ir labākais, ko par viņiem var pateikt."

Šoreiz viss bija kārtībā. Viņam bija izdevies visu pasacīt pareizi. Cilvēks nesadusmojās. Tikai ilgi skatījās uz viņu un tad sāka smieties.

—   Šim vakaram man ēdamā pietiek, — sieviete mierinoši no­teica. — Vari droši nākt iekšā.

Lēniem soļiem elfs iegāja būdā. Galu galā, paliekot ārpusē, viņu tik un tā nobeigtu aukstums. Vai gan liela atšķirība, kādā nāvē mirt…

Uguns pavardā liesmoja, izplatīdama priežu sveķu smaržu. Pirmo reizi vairāku dienu laikā elfs bija nokļuvis siltā, sausā vietā.

Un uz uguns cepās īsta kukurūzas vālīte.

Elfs skatījās uz to kā transa pārņemts.

Tad notika brīnums.

Cilvēks izvilka nazi, taču ne jau tāpēc, lai pārgrieztu nabaga elfam rīkli un sakapātu viņa miesu sīkos gabaliņos, — cilvēks ar nazi nošķēla gabalu vālītes un iedeva to elfam.