Ņujorkas pazemes noslēpums

Apžilbinošajā spožumā es saskatīju virvi, kas turēja intervētājus no mums pa gabalu.

—   Kas tur iekšā notika? — Cik daudz naudas atrasts? — Vai kāds ir ievainots? — Kā viņus sauc?

Policisti mūs atstāja un devās pie žurnālistiem.

Lisa pagāja nostāk no diviem policistiem. — Piedod, Rikij! Man nācās meklēt palīgus, jo tu pārāk ilgi biji projām. Kad policisti man beidzot noticēja, viņi apturēja visus metro vilcienus. Tāpēc te saskrējuši visi tie avīžu un televīzijas ļaudis.

Pēkšņi viņa izdvesa: — Paskaties uz savu roku! Ko tu esi izdarījis?

Uztraukumā es biju aizmirsis naža iešņāpumu. No maniem pirkstiem joprojām pilēja koši sarkanas lāses.

—   Ak, tīrie nieki! — es sacīju, atcerēdamies likumu: glītu meiteņu sabiedrībā jaizturas aukst­asinīgi. Kaut gan tagad, kad viņa bija atgādinājusi par ievainojumiem, tie trakoti iesāpējās.

Imalda metās uz priekšu. — Rikliij! Es tev palidzēšu! — Viņa no kabatas izvilka lakatiņu un satvēra manu roku.

Šis mirklis tad arī ir redzams tajās fotogrāfijās, ko vairums avižu ievietoja pirmajā lappusē. Lisa nikni glūn uz Imaldu. Imalda tāpat glūn uz Lisu. Es guļu zemē starp abām meitenēm, kur novēlos, kad viņas vilka mani katra uz savu pusi. Un attēla dibenplānā neskaidri redzama Džoela kāja — viņš tobrīd laižas projām, lai visu novērotu no kādas drošākas vietiņas.

Epilogs

Mūsu lidmašīna sāka nosēšanos. To es nopratu no tā, ka ikviena stjuarte divreiz bija pienākusi palūkoties, vai Džoelam kas nekaiš, un uz atvadām pēdējo reizi samīļojusi viņu un viņa lācīti.

Jā gan, dzīve atkal sāka ritēt parastās sliedēs.

Lidmašīna izspraucās cauri mākoņiem, un es dziļi lejā varēju saskatīt lupatsegu no lauku ielāpiņiem. Tā nu gan pamatīgi atšķīrās no debesskrāpjiem, kurus bijām atstājuši pirms pāris stundām.

Maiks, Ralfijs un es bijām galīgi beigti. Tā jau notiek, ja tev, nabaga cilvēkam, jāskrien apkārt pa visu lielo viesnīcu un katra avīze, kas iekrīt acīs, jānopērk tāpēc vien, lai Evansa kungs un Tomsona kundze, un Bredlija kundze nevarētu tās pirmajā lappusē ieraudzīt tavu fotogrāfiju.

Pa ceļam uz viesnīcu Maiks pārliecināja poli­cistus, lai viņi vienkārši aizved Džoelu pie Evansa kunga un nemaz nepiemin mūsu līdzdalību viņa atbrīvošanā. Maiks policistiem bija apgalvojis, ka aiz kautrības neviens no mums negrib nokļūt ļaužu uzmanības centrā un mēs gluži vienkārši esam laimigi, ka Džoels atkal ir mūsu vidū. Ta patiešām bija taisnība. Mums bija svarīgs iemesls, lai mēs kautrētos iekļūt ļaužu uzmanības centrā. Bet drīz vien katra rīta avize brēktin brēca par bankas nau­das atgūšanu un bērnu nolaupītāju bandas atmaskošanu.

Par laimi, tādā steigā bija jāgatavojas doties atpakaļ uz Džeimsvilu, ka Evansa kungam neatlika laika nopirkt avīzi kaut kur ārpus viesnīcas. labi, ka tā! Citādi mums butu jāatdod visa par simttūkstoš dolāru atrašanu saņemtā prēmija, lai, drāžoties skolotājam pa priekšu, izpirktu tukšu ikvienu avīžu kiosku!

Kaut gan Maiks un Ralfijs, un es bijām nolēmuši paturēt vismaz daļu prēmijas, mums neti­ka ne grasis no tās naudas. Kad žurnālisti beidzot bija prom un mēs stāvējām uz metro stacijas pe­rona, mēs spriedām par to, ko ar šo naudu iesākt, un tad lisa ieteicās, ka mums vakarā būs grūti visu izskaidrot vecākiem. Un viņa panāca savu. Ne dolārs netika izlietots jaunu datoru, skrituļdēļu vai komiksu pirkšanai. Visa nauda tika nodota misijas centram.

Un tad brālis Filips atklāja man pašu lielāko noslēpumu, ar ko es šā ceļojuma laikā biju sastapies.

—   Džoels tagad ir drošibā, — es viņam sacīju. — Es ceru, ka drīkstu parunāt ar jums par kaut ko citu, kam arī ir vajadzīga palīdzība. Par kaut ko tādu, ar ko es pats nespēju tikt galā.

Brālis Filips rāmi lūkojās manī, un es steigšus turpināju. Es jau negribēju apšaubīt Dieva mīlestību; man likās, ka šādu jautājumu brālis Filips daudzreiz uzdevis pats sev.

—   Kāpēc Dievs tik daudziem cilvēkiem ļauj ciest? — es jautāju. —Tie ubagi un ielu ļaudis tik ļoti mokās, un Dievs taču tik viegli spētu remdēt viņu sāpes!

Brāļa Filipa skatiens pauda gudrību un skum­jas. — Es priecājos par to, ka tu, Rikij, zini — Dievam piemīt tāds spēks. Un tieši tāpēc ir tik grūti atbildēt uz šo jautājumu. Diži vīri ir veltījusi visu mūžu, mēģinādami rast atbildi.

Tad viņš uzlika roku man uz pleca. — Es tev droši varu sacīt tikai tik daudz: ne jau Dievs rada ļaunumu. Mēs to darām. Ja cilvēki izvēlas ļaunumu, tas kā dīķī iemesta akmens saceltie vilnīši izplatās uz visām pusēm un skar mūs visus.

Viņš laikam manā sejā saskatīja šaubas. Viņš turpināja: — Daži ielu cilvēki nolemj padoties, iet pa vieglāko ceļu. Viņi paši izvēlas tādu dzīvesvei- du, kas nes ciešanas. Tu nevari par to vainot Dievu.

Es iebildu: — Bet daži nespēj paši sev palīdzēt. Kā tad ir ar tiem? Ar tiem, kuriem ir slims…

Viņš pasmaidīja, lai pārtrauktu manu sakāmo. — Tev taisnība. Daži cilvēki ir garīgi slimi — viņi nav vainigi, ja nespēj tikt ar visu galā. Un te nu parādās mūsu izvēles brīvība. Mēs varam nolemt, ka palīdzēsim viņiem.