No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

Viņš šai skolotājai dzimšanas dienā nosūtīja ziedus, viņš to negaidīja no sevis, bet nez kāpēc gribēja viņai kaut ko labu izdarīt. Viņš iedomājās, cik laimīga viņa būs, pirkstos ar pirkstiem puķes un domās par viņu. Un viņa sejā iezagās smaids. Dažreiz Sergejs vienkārši gribēja piebraukt pie viņas, uzaicināt uz restorānu vai vienkārši pastaigāties. Bet viņš iedomājās, kā viņa puiši par to uzzinās un pasmiesies, un izmeta domas. Bet kādu iemeslu dēļ viņu joprojām piesaistīja šis “pionieru vadītājs”.

Aprīļa beigās viņam izdevās uz kādu laiku aizmirst par savu skolotāju. Viņu iepazīstināja ar Violu, kura savu salauzto sirdi nelika mierā. Pilnīga interešu, vēlmju, temperamenta sakritība. Divas nedēļas virpuļviesuļa romantika, prāta pilns, ziedi, restorāni, neierobežots sekss, vārdu sakot, emociju kaleidoskops. Un viņam šķita, ka viņš ir atradis savu sievieti, līdz viņš atkal saņēma no Maksa ierakstu viņas sarunai ar kādu puisi viesnīcas istabā. Tas, kas notika starp viņu un vīrieti, neradīja šaubas, ka tas nav tikai sekss, bet gan sekss starp cilvēkiem, kuri bija pazīstami jau ilgu laiku. Bet tas, ko viņi teica vienlaikus, skāra viņu tik sāpīgi, ka viņš ilgi nevarēja atvilkt elpu. Izrādījās, ka viss bija banāli vienkārši, konkurenti Violu nosūtīja iekļūt viņa biznesa iekšējā svētnīcā un vienkārši viņu nozagt, par ko viņa saņēma labu atlīdzību. Un viņš atkal bija muļķis un iekrita par savu jauko seju un noskūto cepuri. Ticība sieviešu integritātei nomira līdz ar izpostīto biroju.

Sergejs atkal nomira uz divām dienām, viņš tikai dzēra. Viņš pat neuztraucās runāt ar Violu, viņš vienkārši sūtīja viņu, kad viņa viņam zvanīja un bloķēja viņas numuru.

Maija sākumā pie viņa vērsās Lidija Aleksejevna un lūdza viņu atlaist, jo viņai steidzami bija jādodas pie mātes, kura dzīvoja Pleskavā un tika hospitalizēta. Manai mātei bija nepieciešama aprūpe, un mans tēvs, kuram bija 75 gadi, arī bija ļoti slims. Sergejs pateicās auklei, palīdzēja viņai nopirkt biļeti un iedeva to Sanijai, kura sievieti aizveda uz staciju.

Atkal radās jautājums, ar ko Senka būs kopā visu dienu. Turklāt drīz sāksies brīvdienas.

— Serž, tu vēl neesi runājis ar Kapitolinu? — Sanija jautāja.

— Nē.

— Velti. Domāju, ka viņa varētu piekrist mācīties pie Senkas. Un vasarā viņus pat varēja sūtīt uz jūru. Es viņai uzticos, viņa ir laba meitene, viņai ir taisnība.

— Sanja, vai tu tik ļoti tici sievietēm? Jā, viņiem ir tikai viena lieta — bagātāks vīrietis un pie velna mīlestības. Viņas nav šajā dzīvē. Un arī ne otrā.

"Es neiesaku jums precēties ar Kapitolinu, bet uzticēt Senku viņai." Kāpēc tu esi tik dusmīgs? Tas, ka tev nav paveicies ar šīm sievietēm, nenozīmē, ka visi ir tādi.

— Ak, liec mierā. Labāk padomā, kur meklēt jaunu guvernanti. Pagaidām pieskati pats puiku, es tevi atbrīvoju no pienākuma vadīt mani, es pats braukšu. Un mans zirgs jau stāvēja stāvvietā.

Vakarā viņš atgriezās mājās, dēls vēl bija nomodā. Senka metās viņam pretī un apskāva viņu aiz kakla. Sergeja krūtīs atkal sakustējās kaut kas silts. Tikai pāris mēnešus, kamēr Lidija bija kopā ar viņiem, un puisis bija tik ļoti mainījies. Varbūt šai skolotājai ir taisnība, ka puisim vajag uzmanību un mīlestību?

— Senija, ja es parunāšu ar tavu skolotāju, lai viņa kļūtu par tavu guvernanti?

Un viņš uzreiz redzēja, kādas priecīgas dzirkstis dzirkstīja viņa dēla acīs.

— Tēt, es būšu tik priecīgs! Zini, viņa ir tik laba un laipna!

— Labi, rīt es tevi paņemšu no skolas un parunāšu ar viņu.

— Ur-r-r-r-r-a! — Senka lēkāja viņam apkārt, liekot tēvam pasmaidīt.

* * *

Sergejs izkaisīja visas savas lietas, pastāstīja sekretārei, ka ir devies mājās un devās uz skolu pēc Senkas. Dēls viņu gaidīja rotaļu laukumā pie skolas, sarunājoties ar dažiem zēniem. Ieraudzījis tēva automašīnu, viņš pamāja puišiem un metās pie Sergeja, kurš viņu pacēla un cieši apskāva. Tāds siltums atkal ieplūda tēva zarnās, ka viņš uzmanīgi nolika Senku savā vietā, cenšoties noslēpt savas mirdzošās acis.

— Pagaidām sēdies mašīnā, es sameklēšu tavu Kapitolīnu un parunāšu ar viņu.

— Tēt, es redzēju viņu Alevtinas Iļjiņičnas birojā.

Sergejs grasījās doties uz skolu, taču viņš ieraudzīja vīrieti, kurš stāvēja netālu no rotaļu laukuma un saspringti skatījās uz skolu. Sergejs viņu atpazina no fotoattēla, tas bija Igors Seļezņevs, Kapitolijas neveiksmīgais vīrs. Viņš nolēma ar viņu aprunāties, noskaidrot viņa versiju par notikušo starp viņiem.

"Čau, sveiks," Sergejs viņam uzsauca. -Vai tu gaidi Kapitolīnu?

— Vai tev rūp? — Igors atcirta.

— Jā, es gribēju ar tevi parunāt.

— Par ko tas ir? — Igors pārsteigts paskatījās uz Sergeju, nopētot viņu ar vērtējošu skatienu.

"Jā, par to, kāpēc jūs nekad neprecējāties," Sergejs veltīja visplēsīgāko smaidu.

— Par ko tur runāt? Viņa atrada sev izdevīgāku variantu, jaunāku un bagātāku. Vai tas neesi tu?

— Kāpēc tu viņai nepiestāvi? Šķiet, ka viņš nav nabags un izskatās tik. Vai arī šeit ir kaut kas cits?

— Kas vēl? Es jums saku, es atradu kādu citu. Viņa ir tāda pati kā visas sievietes, dod viņai kaut ko bagātu.