No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

— Tu kļūdies, dzīvoklis ir mans. Tātad tu izkāp. Es varu jums pastāstīt tikai savas mātes vēstuli, kuru viņa jums atstāja pirms savas nāves.

Ignats tam neticēja un izraisīja skandālu. Kapitolija neizturēja un izsauca policiju, kas apstiprināja meitenes tiesības uz dzīvokli un visu pārējo īpašumu un izveda no dzīvokļa pārāk vardarbīgo Ignātu. Laipnie kaimiņi palīdzēja nomainīt ārdurvju slēdzenes, bet pēc tam tēvs palīdzēja uzstādīt metāla durvis, jo Ignats vairākkārt mēģināja ielauzties dzīvoklī, kā arī vērsās policijā ar paziņojumu, ka Kapitolija dzīvokli pārņēmusi ar viltu. Trīs mēnešus viņas nervi tika saraustīti ar pratināšanām, konfrontācijām un ekspertīzēm, taču lēmums par iesniegumu tika pieņemts viņai par labu. Ignats solīja viņai citas nepatikšanas, taču viņa pēc tēva pamudinājuma paspēja ierakstīt viņa draudus magnetofonā un nodeva šo ierakstu izmeklētājam, kurš bija atbildīgs par viņas lietu. Tikai pēc tam, kad policisti viņam izskaidroja viņa pretlikumīgās rīcības sekas, viņš nomierinājās un devās prom.

* * *

Viņas vecāki palīdzēja Kapitolijai pabeigt studijas, nosūtot viņai naudu, lai viņa varētu samaksāt par mājokli un komunālajiem pakalpojumiem un nemeklēt nepilnas slodzes darbu. Turklāt tante viņai atstāja krietnu naudas summu, kas palīdzēja meitenei izdzīvot, līdz viņa saņēma diplomu un ieguva darbu.

Viņa gandrīz nekavējoties tika pieņemta darbā par krievu valodas un literatūras skolotāju skolā, kas atradās divu pieturu attālumā no viņas mājām. Ja viņa vēlētos, Kapitolija uz darbu varētu aiziet 15–20 minūtēs, kas viņai ļoti piestāvēja. Viņa saņēma arī klases vadību sestajā klasē un ātri iesaistījās darbā. Viņu mīlēja skolēni un cienīja vecāki. Direktore Svetlana Vasiļjevna viņu slavēja un dažreiz mēģināja palīdzēt jaunajam skolotājam. Kad radās iespēja pilnībā izremontēt klasi, viņa piezvanīja Kapitolinai no atvaļinājuma, un tad viņa satika Igoru.

* * *

Igors izrādījās ļoti neatlaidīgs pielūdzējs. Viņš ieradās skolā katru reizi, kad Kapitolija ieradās, lai pārbaudītu darba gaitu. Viņš un viņa darbinieki palīdzēja Kapitolijai pēc visu darbu pabeigšanas iztīrīt grīdu, sakārtot visus uzskates līdzekļus un grāmatas, kā arī iekārtot viņas darba zonu. Tad viņš sāka satikties ar viņu pēc nodarbībām, piedāvājot viņai braukt mājās. Viņa ilgu laiku atteicās un bija samulsusi, bet pēc divu mēnešu neatlaidīgas pieklājības viņa piekrita, ka viņš viņu aizvedīs mājās.

Viņai patika, ka Igors nelūdza viņu apciemot, nesteidzās uzspiest notikumus, nenāca pie viņas ar apskāvieniem vai skūpstiem un nepieļāva citas vieglprātības pret viņu. Viņai patika, ka viņš bija ļoti labi lasīts, viņi varēja pavadīt stundas, pārrunājot izlasītās grāmatas, dažreiz strīdoties, bet visbiežāk viņi bija vienādi.

Apmēram sešus mēnešus pēc iepazīšanās Igors lūdza atļauju viņu skūpstīt, taču Kapitolija atteicās. Viņa godīgi pastāstīja viņam par savu dzīves principu, ka pirms kāzām viņa nedrīkst pieļaut nekādas brīvības. Un Igors pieņēma viņas nosacījumus. Viņus bieži varēja redzēt pastaigājoties pa pilsētas parku, vakariņojot mājīgā kafejnīcā vai izejot no pilsētas kinoteātra.

Kapitolija bija ieinteresēta sazināties ar vīrieti. Viņa pamazām viņā iemīlēja. Ilgu laiku meitene nevarēja pieņemt, ka pēc Gļeba nodevības viņa varētu uzticēties kādam citam. Bet Igors bija ļoti uzmanīgs, pacietīgs un maigs. Viņš nekad nepārsniedza Kapitolija noteiktās robežas. Un, kad viņa noticēja, ka atkal var uzticēties vīrietim, viņa nolēma uzticēties savai sirdij un ļauties būt laimīgai. Tomēr viņš nekad nerunāja par savām jūtām, tāpēc viņa atļāvās mierīgi mīlēt vīrieti, necerot uz savstarpīgumu vai ko vairāk kā tikai tikšanās.

Kad Igors maijā uzaicināja viņu uz restorānu, viņa pat neiedomājās, ka viņš viņu bildinās. Viņa ilgu laiku neuzdrošinājās atvērt kastīti, kurā bija skaists gredzens. Kad Igors uzvilka viņai pirkstā gredzenu, viņa atkal pārklājās ar biezu sārtumu un ļāva sevi skūpstīt uz vaiga. Viņa arī lūdza Igoru doties mājās pie vecākiem.

— Es gribētu, lai tu noteikti satiktos ar maniem vecākiem un palūgtu viņiem manu roku. "Tas man ir ļoti svarīgi," viņa teica Igoram, un viņš pieņēma viņas lūgumu. Jau piektdien viņš viņu paņēma savā automašīnā, un viņi devās uz viņas dzimto pilsētu.

* * *

Viņa negaidīja tādu reakciju no sevis, kad tante Sveta sāka runāt par Gļebu pie galda, viņa domāja, ka viņai tas jau bija slikti. Šī reakcija Igoram neizbēga. Bet viņa bija viņam pateicīga, ka viņš viņai neko nejautāja. Kad viņa lūdza aizvest mājās, viņš piekrita, un viņi klusēdami brauca uz reģionālo pilsētu.

Kad viņi atvadījās pie viņas ieejas, viņa sacīja:

— Igor, es tev noteikti visu izstāstīšu, bet ne šodien. Varbūt rīt vai parīt. Man vajag laiku.

"Labi," viņš mierīgi atbildēja. — Es gaidīšu, kad tu man visu izstāstīsi.

Viņa spēja atrast sevī spēku un dienu vēlāk izstāstīt Igoram savu bēdīgo stāstu par pirmo mīlestību, neko neslēpjot un neizpušķojot. Es tikko pastāstīju, kā bija.