No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

— Kas tev rūp manā personīgajā dzīvē? — Kapitolija bija šokēta par šo jautājumu.

"Jā, es to darīju tikai tāpēc, lai turpinātu sarunu," viņa mākslīgi paraustīja plecus. — Mani tava dzīve nemaz neinteresē.

Viņa piegāja pie palodzes, atbalstīja dupsi pret to un salika rokas uz krūtīm.

"Vika, lūdzu, atstājiet manu istabu, es gribu atpūsties," Kapitolija mierīgi sacīja.

— Atpūsties? Vai tu esi noguris? Padomā, tu kaut kur tur mācies. Es arī esmu tik nogurusi, ”viņa pat šņāca.

Viņa atklāti ņirgājās par Kapitolinu, kas lika pēdējam viņu satvert aiz matiem un izstumt no istabas, taču viņa spēja savaldīt impulsu un teica mierīgā balsī.

— Lūdzu nāc ārā.

"Jā, la-a-a-a-ad," meitene teica piedziedājumā. — Starp citu, Gļebs nesen ieradās šeit, meklēdams tevi. Visi sēdēja pie mūsu ieejas un skatījās ārā.

Viņa apklusa, ar prieku skatīdamās Kapitolijas sejā, no kuras pēkšņi bija izplūdusi visa krāsa.

— Kāpēc tu nobālē? Vai tu viņu joprojām mīli? Nu, nāc, — viņa klusi iesmējās, — cik daudz pagājis, un jūs joprojām ciešat par viņu? Nebaidieties, viņš jau ir aizgājis. Starp citu, nekas neizdevās starp viņu un Ninku, lai kā viņa centās.

"Ejiet ārā," Kapitolija klusi, bet stingri sacīja.

— Bet tas fakts? — Viktorija atkal pasmīnēja.

— Citādi es tevi izvilkšu ar varu.

– Ā labi. Neesiet garlaicīgi.

Un ar šūpojošu gaitu, ko viņa uzskatīja par seksīgu, viņa izgāja no istabas. Kapitolina ātri aizvēra aiz sevis durvis, piespieda muguru sev un klusi čīkstēja. Cik ilgi viņu vajā tikai sava kādreiz mīļotā vārda pieminēšana? Šķita, ka viņa bija nomierinājusies, bet tad atgriezās mājās un viss šeit atgādināja nodevību. Jau pirms ieejas uz šķelto asfalta bija redzamas Gļeba darinātā uzraksta paliekas.

Viņa neizgāja no savas istabas līdz tumsai, gaidīja, kamēr viesi aizies, kamēr vecāki novāca galdu un devās gulēt. Tikai tad viņa atļāvās ielīst virtuvē, lai atrastu nomierinošas tabletes. Ir pienācis laiks savest sevi kopā, pretējā gadījumā viņš nekad nespēs pāršķirt šo savas dzīves lappusi.

* * *

Viņas “atvaļinājums” jau tuvojās beigām, kad Kapitolija nolēma doties uz skolu kājām un pastaigāties uz savām iecienītākajām vietām. Vecāki tur nebija, viņi devās apciemot radus, lai palīdzētu tur kaut ko nogādāt. Meitene uzvilka savus mīļākos džinsus, T-kreklu, kedas, savilka matus parastā zirgastē un izgāja ārā. Viņa negrasījās saģērbties, lai izrādītos, kad gadījās satikt kādu pazīstamu. Viņa ir tāda, kāda viņa ir. Laikapstākļi viņu iepriecināja. Pārsteidzoši, jūlijs izrādījās ne tik karsts kā vienmēr dienvidos. No rīta pat bija neliels lietus, bija viegli elpot. Kapitolija staigāja pa savām iecienītākajām ielām, vēroja, kā mainījusies pilsēta, kā auguši koki. Viņa jau bija nolēmusi atgriezties mājās, kad izdzirdēja balsi aiz muguras:

— Mans Dievs, vai tas tiešām ir mūsu ledainā pieskāriena man nē?

Šī balss Kapitolinai radīja vēlmi skriet, taču viņa stingri nolēma ieskatīties acīs tai, kas sevi kādreiz sauca par savu labāko draudzeni. Meitene dziļi ievilka elpu un lēnām pagriezās un uzmeta draudzīgu seju. Nina nostājās viņas priekšā. Ja ne balss, Kapitolija viņu nepazītu. Pēc izskata bijusī draudzene pārāk neatbilstošā smagā grima dēļ izskatījās par desmit gadiem vecāka, turklāt kļuva resna, izplesās gurnos un, kā mēdz teikt, uzpūtās. Lai gan viņa bija valkājusi zīmolu preces, tie izskatījās uz meiteni kā no kāda cita pleca un tika izvēlēti bez jebkādas garšas. Viņi par to runāja — "viss uzreiz ir pūkains." Tāpat izskatu sabojāja pārlieku pretenciozās rotaslietas, kas nepiestāvēja ne meitenei, ne viņas izvēlētajam tērpam.

— Vai tu tiešām priecājies mani redzēt, Ņina? Un kāpēc vienatnē, kur ir tavs mīļotais Gļebs? Vai tiešām viņš nenovērtēja tavu šarmu? — Kapitolijas balss skanēja mierīgi un pat nedaudz ironiski.

Draudzene gaidīja neko citu, izņemot šādu atbildi, tāpēc viņas seju uzreiz klāja sarkani plankumi un viņa sāka smagi elpot.

— Bet tā nav jūsu darīšana. Gļebs mani mīl un nesen ieradās pie manis,” gandrīz kliedza bijusī draudzene. — Viņam drīz būs skola, viņš atgriezīsies un mēs precēsimies. Un tāpat kā jūs bijāt zaudētājs, jūs tāds arī paliksit. Vai jūs domājat, ka viņš jūs atceras? Nekad! Vai jūs domājat, ka varat viņu atgūt? "Ha ha" trīs reizes. Viņš nekad tevi nav mīlējis. Ar viņu jūtamies labi, noteikti apprecēsimies, kad viņš atgriezīsies.

— Tas mani iepriecina, tas nozīmē, ka esi atradis savu laimi. Tad kāpēc tu tā uztraucies, ka es atnācu? Vai jūs domājat, ka man ir vajadzīgs nodevējs?

— Kāpēc tu atnāci? — Nina atkal gandrīz kliedza, uz histērijas robežas.

— Vecākiem. Vai esat par to domājuši? Jā, es arī gribēju tevi redzēt.

— Vai tu to redzēji? Kā tad ir?

— ES redzēju to. Nevar būt. Labi, ka tad parādīji savas īstās krāsas un nekas mūs vairs nesaista. Un labi, ka es neapprecējos ar Glebu. Man jāpateicas, ka pasargājāt mani no viņa.

— Viņš tik un tā būtu bijis mans. Viņš mani mīlēja! — Viņa nesaprata, kāpēc tagad Kapitolija nebija histēriska, nenolādēja viņu, nedraudēja viņu atgriezt, bet atbildēja viņai tik mierīgi un nezināja, ko darīt tālāk.