Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Pieņemsim, ka man ir taisnība, — turpināja Džerards. — Pieņemsim, ka plastmasā, kas tiek lietota pudeļu izgatavošanai, ir kaut kas īpašs. — Viņš pagriezās pret Raitu. — Kad jūs pirmo reizi sākāt domāt par degrona molekulas uzbūvi, kā jūs spriedāt? Kā nonācāt pie galīgā lēmuma?

— Galvenā prasība bija, — atbildēja Raits, — radīt garu polimēru ķēdi ar nestabiliem sakariem. Izman

tot atsevišķu posmu gaismas jutību tādējādi, lai gaismas iedarbība atvienotu iepriekšējos sakarus un saistītu atlikušās valences ar skābekli…

— Atvainojiet, es jūs lāgā nesaprotu, — iejaucās Kendals.

— Garās degrona molekulu ķēdes gaismas un skābekļa ietekmē sairst, — paskaidroja Džerards.

— Ļoti asprātīgi, — nomurmināja profesors.

— Bet vai jūs varat uzzīmēt šo molekulu? — Džerards jautāja Raitam.

— Jā, varu. — Raits paņēma flomasteru un sāka ar to ātri vilkt pa lielu papīra lapu. — Galvenā ķēde izskatās tāda. Te izvietoti aminoskābes atlikumi, — viņš skaidroja, piepildīdams balto laukumu ar līnijām, punktiem un simboliem, — te oksifenils, bet te — hinonu gredzens. Šīs saites, kā redzat, ir nestabilas, un, ja daļa ķēdes pārtrūkst, veidojas ārkārtīgi aktīvi radikāļi. Pietiek ar dažiem gaismas kvantiem.

— Un kas tad? — jautāja Džerards.

Raits izlikās pārsteigts.

— Vai tiešām jūs nesaprotat? Tad molekula sairst četrās sastāvdaļās. — Viņš norādīja uz zīmējumu. — Pēc tam šīs sastāvdaļas kļūst par laupījumu parastajām baktērijām.

— Bet kāpēc? — neatlaidās Džerards. — Kā tas notiek?

Raitam sāka zust pacietība.

— Paklausieties, mēs ar jums to esam pārrunājuši jau simto reizi..

— Lieliski! Un tomēr, lūdzu, izskaidrojiet vēlreiz. Te arī slēpjas kaut kas tāds, ko es cenšos izdibināt. Izstāstiet man, kādu īpašību dēļ molekulas kļūst par laupījumu parastajām baktērijām.

16

— Bet tās nemaz nav parastas baktērijas, — viņu

partrauca Kendals. — Nekur visā pasaule nav neka tamlīdzīga. Tas ir pavisam jauns mutants.

— Nu, labi, — piekrita Raits, — ieguvuši molekulu, kas saules gaismas ietekmē sairst sīkākās daļās, mēs mēģinājām šīs daļas padarīt pēc iespējas līdzīgākas polipeptīdiem …

— Polipeptīdiem? Atvainojiet, es atkal… — iesāka Kendals.

Džerards no jauna iejaucās:

— Polipeptīdi ir vidēja lieluma molekulas, kas veido olbaltumu pamatu.

— Sapratu, — atteica profesors. — Jūs gribējāt, lai plastmasas atlikums būtu līdzīgs olbaltumam.

— Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Raits. — Mūsu mērķis bija radīt pēc savas struktūras nenoteiktu plastmasu: sākumā tas ir pilnīgi drošs materiāls trauku ražošanai, bet, tiklīdz noraujamās sloksnītes vairs nav un plastmasai piekļuvusi klāt gaisma, tā pārvēršas par vielu, kas sairst dabiskā ceļā par kaut ko tādu, ko cilvēki izmet komposta kaudzē.

— Tā patiešām ir gaiša doma, — sacīja Kendals. — Bet jūs nerēķinājāties ar mutantu, vai ne?

— Kā tad mēs varējām rēķināties? — atjautāja Raits. — Tas neeksistēja. Kā apgalvots mācību grāmatās, šī nolādētā mutanta nav bijis un nav.

— Kā lai mēs zinām, ka tieši mūsu pudeles nav palīdzējušas tam attīstīties? — jautāja Džerards.

— Kādi tam ir pierādījumi? — iesaucās Raits.

— Bet tāda iespēja taču nav izslēgta.

— Dieva dēļ! — nogaudās Raits. — Nav taču izslēgta arī iespēja, ka mutants nokritis no Mēness! — Viņš zobgalīgi paskatījās uz Džerardu. — Labāk turēsimies pie tā, ko mēs droši zinām.

— Varu likt galvu ķīlā, ka ir tiešs sakars starp mutantu un mūsu plastmasu, — palika pie sava Dže- rards. — Kā jau teicu, ap katru pudeles skambu baktērijas auga daudz ātrāk nekā citur.

Raits vairs neslēpa savu naidīgumu.

— Tas galīgi neko nepierāda!

— Jūs vienkārši nevēlaties iejaukt aģentūru šajā notikumā. Jūs vēlaties reabilitēt pudeli, lai mūs neviens neapvainotu.

— Ja arī jūsu vārdiem ir kāds pamats, par ko es gan stipri šaubos, mēs tik un tā vēl nenesam nekādu atbildību. Jautājuma būtība ir mutantā, nevis tajā sasodītajā plastmasā.

— Nekā tamlīdzīga! Ja mēs kaut nelielā mērā esam vainīgi pie šīs nelaimes, mums ir jāatzīst sava vaina.

Raits skarbi iesmējās.

— Es galīgi nesaprotu jūsu loģiku. Pieņemsim, ka mēs izlaižam degvielu. Tālāk pieņemsim, ka kāds šo degvielu nopērk un uziet ar to gaisā. Vai tad mums būtu jāatbild par viņa nāvi tāpēc vien, ka esam izlaiduši degvielu?

— Tas ir pavisam kas cits, — iebilda Džerards. — Vispirms, mēs zinājām, ka izlaižam vielu, kas baktēriju ietekmē sairst, ka mēs tādējādi imitējam dabisku procesu. Mēs zinājām …

Kendalu šis strīds sāka uztraukt.

— Džentlmeņi, manuprāt, mēs varētu…

Džerards ar rokas mājienu palūdza viņu klusēt.

— Labi. Tātad iznāk, ka es slīkstu vainas apziņā, vai ne? Bet jūs negribat ne pirkstu pakustināt…

— Pierādiet, ka man kaut kas ir jādara, un es to darīšu, — atkal atvairīja uzbrukumu Raits.

— Labi. Pirmkārt, mums ir mikroorganisms, kas ēd plastmasas, otrkārt, mums ir plastmasa, kas gaismas un gaisa ietekmē sairst proteīniem līdzīgās vielās. Uz brīdi atliksim malā jautājumu, no kurienes radušās šīs baktērijas, bet mēs zinām, ka tās savstarpēji iedarbojas…

— Mēs to nezinām, — teica Raits. — Jūs minat, bet tas neko nepierāda.