Mutants-59 plastmasu ēdājs

Džerards pagrieza pogu. Robots iedūcās, un jau paceltā kāja iečīkstējusies palika pusceļā. Taču līdzsvaru saglabāt robots spēja tikai ejot; tagad tas sašķiebās uz sāniem un dārdēdams apgāzās. Satraukums norima, un saniknotie vecāki, paķēruši bērnus aiz rokas, steidzās projām. Džerards piegāja pie Annas.

— Vai jūs neesat ievainoti? — jautāja Espainels.

— Ar mums viss ir kārtībā, — atbildēja Džerards. — Dariet kaut ko ar to draņķi. — Viņš norādīja uz robotu, un Espainels aizgāja. — Iesim, Anna. Es jūs izvedīšu ārā no šejienes.

— Nē, nē, ar mani viss ir kārtībā, — Anna iebilda.

— Bet plecs? — Džerards jautāja, piedurdamies saplēstajai mēteļa piedurknei.

Anna atmeta ar roku.

— Liecieties mierā, tur būs zilums, nekas vairāk. Man taču jāzina, kas tai mašīnai lēcies.

Viņa piegāja pie Espainela, kas, noliecies pār zemē gulošo robotu, skrūvēja vaļā vāku tā mugurā.

— Mēs varam atnākt vēlāk, — Džerards neatlaidās. — Man šķiet, jums derētu iedzert.

— Nē, — Anna stingri atkārtoja un piepeši sagrīļojās. Džerards atbalstīja viņu. Anna pielika roku pie galvas. — Varbūt derētu gan …

Viņi izlauzās cauri pūlim.

— Vai palīdz? — Džerards pēc brīža jautāja, rādīdams uz glāzi. Viņi sēdēja pie divām lielām skotu viskija glāzēm trokšņainajā un bezgaumīgi iekārtotajā Kensingtona bārā netālu no universālveikala.

— Un kā vēl! — Anna pataustīja plecu. — Tagad sāk sāpēt mazliet vairāk …

— Kur jūs dzīvojat?

— Tepat aiz stūra. Bet jūs taču esat bijis pie mums, jūs zināt.

— Esmu piemirsis. Lai notiek, aizvedīšu jūs uz mājām.

— Tas patiešām nebūtu slikti.

— Par to spriedīšu es, norunāts? — Džerards uzsmaidīja Annai. — Es esmu ārsts, — viņš piemetināja māksloti uzpūtīgā tonī.

— Ak, dakter, lūdzu, piedodiet. Tad braucam?

Anna piecēlās, un viņi gāja pie durvīm.

— Mana mašīna stāv otrpus ielas, — sacīja Džerards.

Pabraukuši garām vairākām šaurām ieliņām, viņi apstājās pie kāda ultramoderna dzīvojamā nama Kromvelroudā.

— Visi šie kvartāli man liekas pēc vienas piegrieztnes taisīti, — teica Džerards.

— Padevīgi pateicos.

Annas dzīvoklis tagad izskatījās citādi nekā agrāk. Kad Džerards te bija pirmo reizi, vēl neatguvies pēc tālā lidojuma, dzīvoklis viņam šķita gaumīgi iekārtots un mājīgs. Tagad palika cits iespaids. «Viss, jādomā, ir atkarīgs no garastāvokļa,» nodomāja Džerards. Viņam būtu gribējies sajust šajā mājā siltumu. Bet tagad ādas kušete un mozaīkas kafij galdiņš pie kamīna likās kļuvuši lielāki, pārāk smagnēji un pretenciozi. Pats kamīns bija uzmūrēts daudz lielāks, nekā vajadzētu. Viss bija pārspīlēts, vairāk domāts izrādīšanai nekā labas gaumes apliecināšanai.

— Ļaujiet apskatīt.

Anna sāka pogāt vaļā jaku.

Pleci viņai bija šaurāki un smalkāki, nekā bija licies zem apģērba. Uz kreisā rēgojās pamatīgs zilums, bet āda nebija pušu. Viņš uzmanīgi aptaustīja plecu un roku, lai pārliecinātos, vai nav plīsis kāds kauls.

— Vai tā nesāp?

Džerards pacēla viņas roku plecu augstumā.

— Nē, — Anna atbildēja, — nesāp.

Viņš pacēla roku vēl augstāk.

— Bet tagad?

Viņa nodrebēja.

— Sāp gan. Jūs domājat, ka plīsums?

— Nedomāju vis, bet pilnīgi droši apgalvot arī neņemos. Tāpēc būtu vēlams iztaisīt rentgenuzņē- mumu. — Viņš piecēlās. — Labi, mans profesionālais pienākums ir izpildīts. Varat apģērbties.

Anna pasmaidīja un uzmeta jaku atpakaļ uz gaiši brūnā kombinē. Džerards apmulsa, ieraudzīdams, ka viņa nevalkā krūšturi. Krūšu gali izskatījās tumši, pašas krūtis bija tvirtas. Viņš pamanīja arī sarkanu zīmi uz kakla. Uztvērusi viņa skatienu, Anna steigšus aizpogāja jaku.

— No kā jums tā? — Džerards jautāja.

Anna apjuka. Apsējusi kakla lakatiņu, viņa to sabāza zem apkaklītes.

— Vecs ievainojums.

— Nav nemaz tik vecs, — Džerards iebilda. Pēkšņi viņam atausa skaidrība, ko tas varētu nozīmēt, un viņš izlamāja sevi par naivumu. Tās taču bija pavisam svaigas skūpsta pēdas! «Nav gan tev nekādas prakses no visādiem viedokļiem,» viņš sev teica un piecēlās no kušetes.

— Braukšu atpakaļ pie Bareta un uzzināšu, ko Es- painelam izdevies atklāt. Tie zobrati mums jāaizgādā atpakaļ uz laboratoriju. Es neka nesaprotu no tiem, es taču neesmu ķīmiķis.

— Vai jūs vēl kādu brītiņu nepaliksiet un neiedzersiet kādu glāzi? — Anna cieši paskatījās uz Dže- rardu. — Esmu jums ļoti pateicīga … dakteri.

— Lai es atstāju to nabaga puisi neziņā, kas ar jums noticis? Viņš droši vien domā, ka jūs jau esat ielikta slimnīcā. Nē, labāk braukšu atpakaļ.

•— Man jāzina, kas tur īsti ir, — teica Anna. — Paziņojiet man, līdzko pats būsiet noskaidrojis, jā?

— Protams, paziņošu … bet vai tad jūs nedabūsiet zināt…

— No vīra? — Anna viņu pārtrauca. — Viņš ir bezgala aizņemts. Lūdzu, lūdzu, neaizmirstiet piezvanīt man. Es gribu zināt.

— Jā, tur patiesi ir, par ko rakstīt.

— «Satrakojies robots ļaužu pārpilnā veikalā» … — Anna pasmaidīja. — Tas nav mans ampluā. Nē, es gribu zināt tāpēc, ka mēs esam saistīti ar aminostirēnu.

Pie durvīm Džerards saminstinājās.

— Es jums piezvanīšu. Visu labu.