Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Beigu beigās mēs paslīdējām garām viļņlauzim un izkļuvām mūžīgajā atklātajā tukšumā, un ostas ūdens spoguļa vietā parādījās šiki vilnīši, kas šļakstījās gar laivu sāniem. Izdzirdējis tieši virs mums kādu lidmašīnu šķeļam augstos mākoņus, es atlaidu airus un atgāzu galvu, lai iztēlotos, kā mūsu nelielā armāda izskatās no tāda augstuma. Es biju izvēlējies šo pasauli, un viss, kas man tajā piederēja - visas mūsu īpatnās, dārgās dzīvības -, bija noglabāts trijās koka skaidās, kas skalojās plašajā, stingajā jūras acī.

Apžēliņ!

* * *

Mūsu laivas viegli slīdēja pa viļņiem - visas trīs sānu pie sāna -, un labvēlīga straume nesa mūs uz krastu. Mēs airējām pārmaiņus, nomainot cits citu, lai atgūtos no pārguruma. Es gan jutos tik stiprs, ka gandrīz stundu atteicos izlaist airus no rokām. Biju aizmirsies vēzienu ritmā, un rokas iezīmēja gaisā garas elipses, it kā velkot sev tuvāk kaut ko, kas nekādi nepadevās. Hjū cilāja airus man pretī, bet aiz viņa laivas priekšgalā sēdējā Emma, kas, paslēpusies zem salmu cepures malas, bija noliekusies pār klēpī izplāto karti. Ik pa brīdim viņa pacēla galvu, lai pavērtos uz apvārsni, un, tikai ieraugot meitenes saules apņemto seju, es smēlos jaunus spēkus, par kuru esamību man nebija ne nojausmas.

Šķita, ka es spētu tā airēt mūžīgi, taču Horācijs man uzsauca no citas laivas, lai noskaidrotu, cik daudz okeāna plašuma vēl šķir mūs no cietzemes, un Emma, piemiegusi acis, vēlreiz pavērās uz salu un pēc tam atpakaļ uz karti, tad izstiepa pirkstus mērījumā un ar šaubām balsī sacīja: - Kādi septiņi kilometri... -Taču Milards - arī viņš sēdēja mūsu laivā - kaut ko pačukstēja Emmai pie auss, viņa sarauca pieri, atlika karti malā, vēlreiz sarauca pieri un tad piebilda: - Es domāju, astoņi ar pusi. -

Tiklīdz vārdi bija izskanējuši no meitenes lūpām, es nedaudz sašļuku un jutu, ka tāpat reaģē ari citi.

Astoņarpus kilometru - ar prāmi, kas tik viegli izraisīja nelabumu un bija nogādājis mani Kēmholmā pirms vairākām nedēļām, šo ceļu varētu pieveikt stundas laikā. Jebkurš ar motoru aprīkots kuģītis šādu attālumu nobrauktu bez grūtībām. Par pusotru kilometru mazāk, nekā mani sportisko formu zaudējušie tēvoči šad un tad nedēļas nogalē noskrien labdarības nolūkā, un tikai mazliet tālāk, nekā mana māte, kā pati reiz lielījās, spētu pievārēt uz airēšanas trenažiera savā iemīļotajā sporta zālē. Taču prāmis no salas uz cietzemi nekursēs vēl gadus trīsdesmit, un ar airu trenažieri nav iespējams pārvadāt pasažierus un bagāžu; tam arī nav nepieciešama nemitīga kursa korekcija, lai nenovirzītos no pareizā maršruta. Visam par kroni ūdens strēle, ko šķērsojām, bija bēdīgi slavena kā kuģu kapsēta: astoņarpus kilometru untumainas, mainīgas jūras, kuras dibenu klāj aļģēm apauguši vraki, kuģotāju kauli un kur rēgainajā, bezgalīgajā tumsā glūn mūsu ienaidnieki.

Tie no mums, kurus tas viss uztrauca, apzinājās, ka bries-mekļi nogaida tepat netālu, kaut kur dzelmē esošajā vācu zemūdenē. Ja viņi vēl nezināja, ka esam aizlaidušies no salas, tas noskaidrosies pavisam drīz. Briesmoņi nebija devušies tik tālā ceļā un nolaupījuši mis Peregrini, lai celtu ķepas gaisā jau pēc pirmās neveiksmes. Tālumā kā simtkāji vīdēja karakuģi un debesīs dežurēja britu lidmašīnas, tāpēc zemūdenei bija pārāk bīstami pacelties virs ūdens gaišā dienas laikā, taču līdz ar tumsas iestāšanos mēs kļūsim par vieglu laupījumu. Viņi mūs noķers, atņems mis Peregrini un pārējos noslīcinās. Tāpēc mēs uzgūlāmies airiem vienotā cerībā, ka sasniegsim krastu, pirms mūs būs sasniegusi nakts.

Mēs airējām, līdz rokas sāka sāpēt un pleci bija savilkušies kā cieši mezgli. Mēs airējām, līdz rīta brīze norima, saule mūs uzlūkoja kā caur palielināmo stiklu un sviedri straumēm lija pār mūsu kakliem. Atklājās, ka nevienam nebija ienācis prātā paķert līdzi dzeramo ūdeni, un 1940. gadā izsargāšanos no saules saprata kā uzturēšanos ēnā. Mēs īrāmies, līdz āda gar plaukstu malām nodila un kļuva pavisam skaidrs, ka vairs nespējam pacelt airus pat vienu reizi, tomēr pēc tam to atkal darījām vēl un vēl.

- Tev sviedri līst straumēm, - Emma ierunājās. - Palaid mani pie airiem, iekams neesi pavisam izkusis.