Miesassargs

– Skaistule, kur mes skrienam? No ka? – Izsmejosa balss lika vinai pacelt acis un skielet pret gaismu. Runatajs nebija jauns un vareja atcereties so parku ka piepilsetas meza joslu bez soliniem un labiericibam.

– Dazreiz cilveki skrien. Jo vini to velas,» Alina sacija, grozot plaukstas locitavu, kas parnema visu inerci no kritiena.

– Vai tu gribi nometat kajas? Tas ir noderigi, celi bus plataki. «Vectevs, kura pirms minutes nebija, atbalstijas uz nujas un vilcinadamies pasniedza meitenei roku. Alina nobolija acis un ar vienu kustibu piecelas kajas. Pienemt palidzibu no veca cilveka, ta ir cita lieta.

– Paldies, es pati. «Vina paskatijas uz saniem uz sarunu biedra saburzito roku un saka tirit sevi. Pec kritiena sportiskais gars pazuda kaut kur krumos. Nebija velesanas to meklet un atgriezties skriesana, tapec Alina ar noputu nosledza treninu uz rokasspradzes.

«Visi ir kluvusi neatkarigi,» vecais virs iesmejas. – Feministe, vai ka?

«Tu zini labak, mes ar Klaru Cetkinu esam dzimusi dazados gadsimtos,» Alina atcirta un tad diezgan laipni piebilda: «Paldies par gatavibu palidzet, bet man nepatik pieskarties svesiniekiem.»

– Mani sauc Dmitrijs Petrovics, jus varat mani satikt.

Alina garigi ievaidejas. Vina kopuma cienija vecakus cilvekus un izturejas pret viniem uzmanigi. Bet taluma. Gandriz visi veci bija uzmacigi un lekaja pie jebkuras izdevibas paplapat. Alina pat apskauda vieglumu, ar kadu vinas vectevs partrauca sazinu ar pilnigi nepazistamu meiteni. Vina prata sazinaties darba, prata veidot dialogu ar dazadiem sarunu biedriem, tacu bez pistoles un jakas vina jutas neerti.

«Dina,» vina pamaja, parasti saucot citu vardu, «bet atvainojiet, man ir grafiks, ir pienacis laiks skriet.»

– Atkal skriet?

«Nu… iesim,» Alina godigi teica, sanis skatoties uz pietukuso potiti (ar to joprojam nebija pietiekami!), «bet ejiet atri!»

– Kur es varu sekot tev lidzi? Ej, mans dargais, ej… Starp citu, talak ir stends, tur ir laba kafija!

– Ja, es zinu! – vina uzmeta par plecu un kliboja prom.

Kapec gan nedzert kafiju, ja diena neiet labi? Stalls bija diezgan pieklajigs mazs kafejnica. Pavasari plasaja veranda tika novietoti galdi, un tas kluva par magnetu daudziem arstata darbiniekiem ar MacBook. Tagad visas vietas bija brivas, un Alina erti apsedas uz maza divana.

No sejienes paveras skaists skats uz aizauguso diki, un kapucino garsa lika man nedaudz samierinaties ar si rita neveiksmem. Spideja pavasara saule, bet ar so uzdevumu tika gala ari veranda rupigi atstata vilnas sega. Alina centas nedomat par to, ka vina nostaigas sapigas divdesmit minutes lidz ieejai. Pec maratona treneres ieteikuma vina skrejienam gerbas ta, it ka ara butu par desmit gradiem siltaks neka patiesiba. Sodien vina bija uzvilkusi planu izsitumu aizsargu un vidukla somu, lai vismaz uz bridi atslegtos no darba terzesanas un zinam. Vinai nepatika but aukstam bez darba vajadzibam, bet acimredzot vinai tas bus jadara.

Bet cik briniskiga seit ir kafija! Alina pacela glazi pie lupam un sniedzas pec deserta…

– Dzesa, ak! Stop!

No saniem pazibeja pinkains pelekbalts zibens un ietriecas galda. Alina kukas vieta satvera gaisu, uzreiz refleksivi iemeta plaukstu paduse, bet sajuta tuksumu. Un pinkains purns ar zilam acim jau neatlaidigi rakas zem rokas. Vinai pie purna bija piestiprinatas kepas, ar kuram vina laimigi kustinaja, meginot ieklut Alinas apskavienos.

– Dzesij, o, drankigais suns!

Elpas ipasnieks uzskreja uz verandas un metas glabt Alinu. Vina neiebilstu to darit pati, tacu vina bija aiznemta, lai saglabatu kafijas kruzi kreisaja roka. Suns izklajas pari meitenei un priecigi luncinaja savu saritinato asti, aizsedzot deserta pedas uz zema galda.

– Dzesija! – saimnieks bezpalidzigi gaudoja un meginaja vinu atraut no Alinas, bet suns ciksteja un saka dauzit pa visu. Stikls neiztureja un saburza, atvadoties izslakstidams smarzigu struklaku. Alina vinu izmeta un ar abam rokam satvera pinkaino zveru. Suns peksni apklusa, skatijas uz vinu sanis, pilns pielugsmes.

– Ak! Uzmanigi…

«Tu nevari but uzmanigaks,» Alina saspringti sacija, petot pukaino viesi un vinas milestibas sekas.

– Piedod man, ludzu, vina parasti ir mieriga, vinai vienkarsi pietruka cilveku un kluva pavisam traka. Neesi apdedzis?

«Ne,» Alina paskatijas uz slapjo piedurkni, kas smarzoja pec kafijas, «seit vini to dara pareiza temperatura, bez verdosa udens.» Skiet, ka vins ir mazliet atdzisis.

– Es tev nopirksu jaunu kafiju! Atvainojiet, Dieva del!