Mana Cīņa

Te nu redzam galodu, uz kuras tiek pārbaudīta katras rases vērtība. Tā rase, kura neizturēs pārbaudi, ies bojā un atbrīvos vietu veselīgākai, izturīgākai rasei. Runa ir tieši par tādu problēmu, kas nesaraujami saistīta ar nākamo paaudžu likteņiem. Te šausminošās formās apstiprinās likums, ka tēvu grēki piemeklē bērnus līdz desmitajam augumam.

Grēki pret asinīm un rasi ir visbriesmīgākie šai pasaulē. Nācija, kas nododas tādiem grēkiem, ir nolemta bojāejai.

Tieši šajā jomā situācija pirmskara Vācijā bija šausmīga. Ko darījām, lai stātos pretī mēra izplatībai, kas grūda postā jaunatni? Ko darījām, lai pieveiktu dzimumdzīves mamonizāciju? Ko darījām, lai pretotos visas tautas sifilizācijai, kas izrietēja no minētajiem apstākļiem?

Atbilde uz visiem jautājumiem būs skaidrajā norādīsim, ko vajadzēja darīt.

Vispirms jau attieksme pret problēmu nedrīkstēja būt vieglprātīga: vajadzēja saprast, ka no tās atrisinājuma ir atkarīga veselu paaudžu laime vai nelaime, ka faktiski no tā, kā beigsies cīņa pret ļaunumu, ir atkarīga tautas nākotne. Ja tas būtu saprasts, tad toreiz būtu uzsākuši patiešām nežēlīgu cīņu pret ļaunumu. Pirmām kārtām bija nepieciešams pievērst tam visas nācijas uzmanību. Vajadzēja panākt, lai ikviens saprastu briesmu milzīgumu un to, cik svarīga ir cīņa pret briesmām. Cilvēki uzņemas grūtas saistības tikai tad, ja viņi darbojas ne vien piespiedu kārtā, bet arī saskaņā ar pārliecību, pilnīgi apzinoties konkrēto soļu nepieciešamību. Taču tālab vispirms vajag izvērst milzīgu izskaidrošanas darbu un novērst visu, kas to traucē.

Visos tajos gadījumos, kad runa ir par uzdevumu risināšanu, kuri no pirmā acu uzmetiena nav izpildāmi, vispirms jākoncentrē tautas uzmanība uz vienu jautājumu, un tas jādara tik pārliecinoši, it kā uz spēles būtu likts visas tautas liktenis.

Tikai tādējādi var virzīt tautu uz lieliem darbiem, kas prasa milzīgu spēku sasprindzinājumu.

Teiktais attiecas arī uz atsevišķu cilvēku, jo viņš tāpat izvirza sev lielus mērķus. Arī viņam jārīkojas pēc noteikta plāna; arī viņam sistemātiski jāpārvar viens šķērslis pēc otra. Katrā konkrētā laika posmā jākoncentrējas vienam noteiktam, kaut arī tikai daļējam mērķim. Sasniedzot to, jāvirzās tālāk, līdz ir izpildīts viss paša izvirzītais uzdevums. Kas to neprot plānveidīgi darīt, kas neprot posmu pa posmam virzīties uz mērķi, tas nekad negūs galarezultātu un noteikti iestrēgs kaut kur pusceļā. Prasme cīnīties par savu galamērķi ir liela māka. Nereti ir nepieciešams pareizi sasprindzināt enerģiju. Tikai soli pa solim cilvēks var pārvarēt ceļā radušos šķēršļus.

Jebkura panākuma svarīgākais priekšnoteikums ir tas, ka darba vadītājiem ir jāprot parādīt tautas masai ceļa posmu, kas jānoiet konkrētā minūtē. Jāprot koncentrēt tautas uzmanību uz šo nelielo posmiņu, kas šajā momentā ir kārtējais. Jāprot masām iedvest pārliecību, ka konkrētais daļējais panākums izšķirs visu pārējo. Lielas masas vispār pārņem zināms nogurums, tiklīdz tās redz sev priekšā pārlieku garu ceļu. Dažkārt tās šādā situācijā krīt izmisumā. Ikviens ceļinieks rīkojas pareizi, ja domā ne tikai par savu galamērķi, bet visu ceļu sadala vairākos posmos un pēc tam pakāpeniski pārvar vienu posmu pēc otra, Tā viņš drīzāk sasniegs galamērķi un nekritīs izmisumā tāpēc vien, ka ceļš ir pārlieku garš. To pašu var sacīt arī par veselām nācijām.

Cīņu pret sifilisu vajadzēja tautai izvirzīt kā galveno uzdevumu, bet ne tikai kā vienu no tiem. Šim nolūkam bija jāizmanto visi propagandas veidi. Visiem iespējamiem līdzekļiem vajadzēja cilvēkam iedzīt galvā domu, ka sifilisa radītais ļaunums mūs pazudinās. To vajadzēja darīt sevišķi neatlaidīgi līdz tam brīdim, kad visa nācija pārliecinātos, ka no šī uzdevuma izpildīšanas ir atkarīgs viss.

Tikai pēc tādas ilgstošas sagatavošanas varēja pievērst tautas uzmanību šim ļaunumam un pamodināt cilvēkos gatavību nest vissmagākos upurus. Tikai tad varēja ķerties pie nopietnu pasākumu virknes, nebaidoties, ka tauta mūs nesapratīs un nesekos.

Lai patiešām pieveiktu šo ļaunumu, ir nepieciešami milzīgi upuri un tikpat milzīgs darbs.

Cīņa pret sifilisu prasa cīņu pret prostitūciju un aizspriedumiem, pret veciem iesakņojušamies paradumiem, pret daudziem veciem priekšstatiem, savu laiku pārdzīvojušiem uzskatiem un pirmām kārtām pret melīgo svētulību, kas iesakņojusies zināmos sabiedrības slāņos.

Pirmais priekšnoteikums, lai būtu kaut vai morālas tiesības cīnīties pret prostitūciju, ir tādu apstākļu radīšana, kas atvieglo agrīnas laulības. Vēlīnas laulības pašas par sevi slēpj briesmas, ka vajadzēs neizbēgami saglabāt to institūtu, kas, grozies kā gribi, ir patiesi apkaunojošs cilvēcei un, lai saka ko grib, galīgi nesakrīt ar cilvēku pieticīgajām pretenzijām dēvēt sevi par Dievam līdzīgu.