Mana Cīņa

Prostitūcija ir cilvēces kauns, taču to nevarēs izskaust ar morāles sprediķiem, labi domātiem vēlējumiem utt. Vājināt šo ļaunumu, bet pēc tam pilnīgi uzvarēt var vienīgi tad, ja būs virkne priekšnoteikumu. Svarīgākais no tiem ir iespēja doties agrīnā laulībā. Galvenais, kas nepieciešams, proti, lai precētos jauni vīrieši; sievietēm itin visos gadījumos ir pasīva loma.

Cik tālu esam nokļuvuši strupceļā, redzams kaut vai no tā, ka tagad no tā dēvētās labākās sabiedrības mātēm var dzirdēt paziņojumus: viņas būtu ļoti priecīgas, ja meita apprecētu vīrieti ar "jau apvīlētiem ragiem". Kas iznāk? Takā šādās šķiras cilvēku trūkums salīdzinājumā ar jauniem vīriešiem ir mazāks, tad ir skaidrs, ka līgava sev viegli atradīs tādu bezragainu Zigfrīdu, bet pēcnācējos, protams, būs redzams visas šo aprēķina laulību pēdas. Vēl ņemiet vērā faktu, ka bieži ir sastopami dzimstības ierobežojumi un paliek maz iespēju dabiskajai atlasei, jo tiek uzskatīts, ka ikvienai piedzimušai radībai, lai cik nīkulīga tā būtu, par katru cenu jāturpina dzīvot. Ņemiet to visu vērā, un jums nāksies sev uzdot jautāju­mu: kāpēc vispār vēl pastāv laulību institūts? Un ar ko gan īstenībā laulī­bas tagad atšķiras no prostitūcijas? Vai jau tagad neesam brīvi no jebkādas atbildības par nākamajām paaudzēm? Vai nav skaidrs, ka mūsu bērniem un mazbērniem vajadzēs nolādēt tik noziedzīgu attieksmi pret to, kas ir ne tikai cilvēka dabiskas tiesības, bet arī dabisks pienākums?

Tā mūsu acu priekšā kultūrtautas pakāpeniski iet pretī iznīcībai.

Ir jāsaprot, ka arī laulības nav pašmērķis, ka tām jākalpo augstākam mērķim - vairot un saglabāt sugu un rasi. Tikai šajā apstāklī ir laulību patiesā jēga. Tikai tas ir laulību dižais uzdevums.

Vienīgi pēc tā, cik lielā mērā laulības izpilda šo izdevumu, var spriest par stāvokļa normalitātes pakāpi. Agrīnās laulības ir pareizas kaut vai tāpēc, ka tikai jauniem laulātajiem ir pietiekami daudz fizisko spēku, lai nodrošinātu veselīgu paaudzi. Skaidrs, ka agrīnajām laulībām nepieciešami vairāki sociāli priekšnoteikumi. Ja to nav, tad nav ko domāt par agrīnām laulībām. Šo šķietami ne sevišķi vērienīgo pasākumu nekādi nav iespējams īstenot, ja tam nerada nopietnus priekšnoteikumus. Pietiek aplūkot kaut vai dzīvokļu jautājumu, ar ko tik neveiksmīgi noņemas mūsu "sociālā" republika. Vai nav skaidrs, ka smagie dzīvokļu apstākļi vien ievērojami samazina laulību skaitu un paplašina prostitūciju?

Tikpat bēdīga loma ir darba algas politikai. Ja nepievērsim pietiekamu uzmanību tam, lai tēvs spētu uzturēt savu ģimeni, tad ir skaidrs, ka agrīnas laulības kļūst neiespējamas.

Patiesa cīņa pret prostitūciju kļūs iespējama tikai tad, kad mēs radikāli manīsim visu sociālo situāciju un radīsim visus agrīnajām laulībām nepieciešamos priekšnoteikumus. Lūk, tas jāpaveic vispirms, lai nopietni ķertos pie šīs problēmas risināšanas.

Otrkārt, mums jālikvidē audzināšanas sfērā vairāki trūkumi, par kuriem mēs gandrīz nemaz nedomājam. Pirmām kārtām nepieciešams sabalansēt garīgo un fizisko audzināšanu. Tas, ko tagad dēvējam par ģimnāziju, ir izsmiekls salīdzinājumā ar šīs skolas grieķisko paraugu. Pie mums ir pilnīgi aizmirsuši, ka vesels gars mājo tikai veselā miesā. Šis likums ir neapšaubāmi pareizs attiecībā uz visu tautas pamatmasu, turpretī atsevišķiem izņēmumiem nav lielas lomas.

Pirmskara laikā bija gadi, kad šo patiesību pilnīgi aizmirsa. Visa uzma­nība bija pievērsta tikai "garīgumam", turpretī par ķermeni vispār nedo­māja. Cilvēki uzskatīja, ka tieši tāds audzināšanas darba nostādne atbilst nācijas diženumam. Protams, tā bija kļūda, kas ļoti drīz sāka atriebties. Nav nejaušs apstāklis, ka boļševisma vilnis nekur citur neradīja tādu atbalsi, kā vien tur, kur bads un nepietiekams uzturs izraisīja iedzīvotāju izviršanu: Vidusvācijā, Saksijā un Rūras baseinā. Visos minētajos novados tā dēvētā inteliģence neizrādīja kaut cik nopietnu pretestību ebrejiskajai boļševisma slimībai. Pirmkārt, tāpēc ka pati inteliģence šajās teritorijās fiziski izvirta, pateicoties jau minētajiem trūcīgajiem apstākļiem, un, otrkārt, tālab, ka tur audzināšana bija nostādīta nenormāli, īpašās rūpes tikai par "garīgo audzināšanu" padarīja sabiedrības augšējos slāņus pilnīgi nespējīgus noturēties un vēl jo vairāk izlauzt sev ceļu uz tām attīstības joslām, kur izšķirošais ir nevis "gars", bet dūre. Ja cilvēks ir fiziski vārgs, tad nereti šī iemesla dēļ viņš kļūst ari gļēvs.

Garīgās attīstības nesamērīgais pārsvars un fiziskās attīstības noniecināšana visbiežāk jau agrā jaunībā izraisa dzimumattiecību priekšstatu pāragru attīstīšanos. Jauneklis, kurš savu ķermeni norūda sportā, iegūst dzelžainu spēku, un tajā pašā laikā viņa jutekliskās vajadzības ir mazākas nekā jauneklim, kurš pārtiek tikai no garīgās barības, sēž tikai pie grāmatām utt. Tas viss jāņem vērā racionālā audzināšanā. Pareizi izkārtotā audzināšanā nedrīkst piemirst ari to, ka fiziski vesela cilvēka prasības attieksmē pret sievieti tāpat būs citādas nekā priekšlaicīgi samaitāta, novārguša jauna cilvēka prasības.