Mana Cīņa

Kad atcerējās nelaimes, kas pārlieku krita acīs, tad par tām dažreiz runāja atklāti. Nepatīkamo patiesību neslēpa arī no plašām tautas masām. Turpretī visos citos gadījumos ļaunumu kaunīgi noklusēja, bet dažreiz vienkārši noliedza tā pastāvēšanu. Un tas notika laikā, kad vienīgi jautājuma atklāta izvirzīšana varbūt vēl varēja radīt uzlabojumu. Valsts vadītāji pilnīgi neapzinājās, cik nozīmīga ir propaganda. Tikai ebreji saprata, ka gudra un labi organizēta propaganda spēj tautas priekšstatos pekli vērst paradīzē un otrādi. Ebrejs to saprata un attiecīgi rīkojās, turpretī vācietim, pareizāk sakot, viņa valdībai par to nebija pat niecīgākā priekšstata.

Par to visdārgāk samaksājām kara laikā.

* * *

Augstāk norādījām uz vairākām negatīvām parādībām. Varētu minēt vēl ļoti daudz citu trūkumu. Tomēr noteikti jāpatur prātā, ka trūkumiem pirmskara laikā varēja pretstatīt arī daudz priekšrocību. Taisnīgi spriežot, ir jāatzīst, ka vairums trūkumu bija raksturīgi arī citām tautām, turpretī tām nereti nebija priekšrocību.

Galvenā mūsu priekšrocība bija tā, ka tauta lielākā mērā nekā citas Eiropas tautas centās saglabāt savas saimniecības nacionālo raksturu un, neraugoties uz dažiem nākotnes priekšvēstnešiem, mazāk pakļāvās starptautiskajai finansu kontrolei nekā citas valstis. Tiesa, priekšrocībā slēpās ari zināmas briesmas. Tieši tā kļuva par svarīgu faktoru, kas vēlāk izraisīja pasaules karu.

Ja neņem vērā šo un dažus citus apstākļus, jāsecina, ka pirmskara Vācijai galvenokārt bija trīs lielas priekšrocības, zināmā mērā paraug-priekšrocības, kas toreiz kaut kādā ziņā pacēla Vāciju nesasniedzamā augstumā.

Tas attiecas uz pārvaldes formu un tās izpausmi jaunāko laiku Vācijā.

Te brīvi varam ignorēt atsevišķu monarhu personiskās īpašības. Kā jau cilvēkiem, viņiem, protams, piemita virkne cilvēcisku vājību. Ja nepieļauj iecietību pret cilvēciskajām vājībām, tad vispār jāizjūt vilšanās par pasauli. Mēģiniet šādu kritēriju piemērot mūsu tagadējā režīma redzamākajiem pārstāvjiem. Ir taču skaidrs, ka no personisko īpašību viedokļa šie cilvēki neatbilst pat vispieticīgākajam prasību minimumam. Ja kāds sāktu spriest par Vācijas revolūcijas "vērtīgumu" pēc to "vadoņu" personiskajām īpašībām, kādus Vācijai dāvā revolūcija kopš 1918. gada novembra, tam nāktos uz galvas kaisīt pelnus un sadegt kaunā, nojaušot iznīcinošo spriedumu, ko pasludinās nākamās paaudzes. Nākamajām paaudzēm taču nevarēs aizbāzt muti ar speciālo likumdošanu "par republikas aizsardzību"; nākamās paaudzes skaļi pateiks visu to, ko jau tagad domājam par saviem, ja tā drīkst sacīt, vadoņiem un viņu vairāk vai mazāk apšaubāmajiem tikumiem.

Nav šaubu par to, ka monarhija vairījās no zināmiem nācijas slāņiem. Tas bija tāpēc, ka ap mūsu monarhiem pulcējās ne jau tālredzīgākie un godīgākie cilvēki. Diemžēl mūsu monarhi dažkārt vairāk cienīja lišķus nekā godīgus un izturīgus cilvēkus. Tas radīja sevišķi lielu kaitējumu laikā, kad tautas psiholoģija mainījās ļoti strauji un tā sāka skeptiski raudzīties uz monarhijas vecajām galma tradīcijām.

Piemēram, uz 20. gadsimta sliekšņa vidējam ierindas mietpilsonim radās nepievilcīgs iespaids, redzot princesi jāšus uz zirga un militārā tērpā. Acīmredzot galmā nemaz neapzinājās, kādu iespaidu rada tāds skats, pretējā gadījumā nepieļautu šādas parādes. Nepatīkami iedarbojās arī galma aprindu ne sevišķi patiesā filantropija. Piemēram, ja viena vai otra princese dažkārt atļāvās doties uz tautas ēdnīcu un nogaršot trūcīgu ļaužu pusdienas, lai pēc tam paziņotu, ka tās ir lieliskas, — varbūt senos laikos kaut kas tāds patika tautas masām, bet 20. gadsimta sākumā efekts bija pretējs. Visi lieliski saprata, ka augstdzimusī persona neapjēdz vienkāršu faktu, proti, par viņas ierašanos jau bija iepriekš zināms un tai dienā pusdienas tika gatavotas pavisam citādi nekā parasti. Tauta to lieliski saprata, un tas bija pietiekami.

Cilvēki tikai smējās, bet dažreiz dusmojās par tādām lietām.

Smīkņāja ari par laikrakstiem, kuros bija stāstīts, cik rātni dzīvo monarhs, cik agri viņš mostas, kā vaiga sviedros strādā no rīta līdz vakaram; turklāt viņa uzturs neesot pietiekami sātīgs. Tauta jau bija izaugusi. Tā ļoti maz interesējās par jautājumu, cik daudz ēd mūsu monarhs. Neviens neliedza monarham tiesības baudīt sātīgas pusdienas. Tāpat neviens nevēlējās laupīt viņam nepieciešamās atpūtas stundas. Ļaužu vēlēšanās bija pieticīgas: lai viņu monarhs būtu godīgs un vīrišķīgs cilvēks, lai pienācīgi sargātu nācijas godu un vispār pēc labākās sirdsapziņas pildītu valdnieka pienākumus. Laikrakstu intrigas nedeva labumu.

Tie visi bija tikai sīkumi. Sliktāk bija tas, ka nācijas plašās aprindās iesakņojās pārliecība: tik un tā visas lietas izlemj bez mums, tāpēc par tām nav vērts rūpēties. Kamēr valdība patiešām ieturēja pareizu kursu vai vismaz izjuta labu nodomu iedvesmu, tā vēl bija pusbēda. Taču bija slikti, ja vecās labās valdības vietā nāca jauna, mazāk piemērota. Tādā gadījumā gļēva pakļaušanās un bērnišķīga uzticēšanās jau tapa par cēloni lielām nelaimēm.