Mana Cīņa

Protams, Vācijā atradās arī cilvēki, kas redzēja, cik bezidejiska un haotiska ir valsts politika, un apzinājās, ka tāda vārga un tukša politika noteikti novedīs līdz bēdīgām sekām. Taču tie bija cilvēki, kas stāvēja nomaļus no aktīvās politikas. Turpretī valdības oficiālie vadītāji bija bezrūpīgi. Citu zemju lielu valstsvīru — teiksim, Čemberlena vecākā — politika viņiem pilnīgi nepastāvēja, tāpat kā, starp citu, nepastāv līdz pat šim laikam. Šie cilvēki bija, no vienas puses, pārlieku dumji un, no otras puses, ārkārtīgi pašapzinīgi, lai spētu kaut ko mācīties no citiem.

Jau pirmskara gados daudziem bija skaidrs, ka tieši tā iestāde, kuras sūtība bija iemiesot un nostiprināt valsti, patiesībā kļuva par valsts novājināšanas faktoru. Mēs runājam par reihstāgu, parlamentu. Te gļēvulība un pilnīgs atbildības trūkums lieliski papildināja viens otru.

Tagad bieži nākas dzirdēt muļķības, ka "kopš revolūcijas laikiem parlamentārisms Vācijā zaudēja savu lielo nozīmi". No tāda vērtējuma nepārprotami izriet doma, it kā līdz revolūcijai stāvoklis bija labāks. Patiesībā parlamentārisma institūts vispār spēj nodarīt tikai ļaunumu, un ļaunums bija saskatāms jau toreiz, kad daudzi dzīvoja ar klapēm uz acīm, bet citi apzināti aizvēra acis, lai neredzētu. Ja Vācija piedzīvoja tik nopietnu krahu, tad liela daļa vainas par to gulstas uz parlamentārismu. Ja tā nepiedzīvoja katastrofu vēl daudz agrāk, tad ne jau, pateicoties reihstāgam, bet gan tikai to pretestībai, kas pirmskara gados vēl tika izrādīta vācu nācijas kapračiem.

No visiem neskaitāmajiem ļaunumiem un kaitējumiem, ko reihstāgs nodarīja valstij, pakavēšos tikai pie viena piemēra, kas tomēr izriet no šī visos laikos bezatbildīgākā institūta būtības. Tas ir valsts likteņu politiskās vadības nepieredzētā nenoteiktība un vājums gan iekšējās, gan ārējās politikas jomā. Vaina par tādu nenoteiktību vispirms gulstas uz reihstāgu. Bet tieši nenoteiktība bija mūsu politiskās katastrofas galvenais iemesls.

Viss, kas vien bija kaut mazliet atkarīgs no parlamenta, vienalga kādu jomu apskatām, caurcaurēm bija piesātināts ar nenoteiktību.

Vāja un nenoteikta bija mūsu ārpolitika. Vēlēdamies mieru, patiesībā ieturējām kursu uz karu.

Vāja un nenoteikta bija politika pret Poliju. Poļus ķircināja, bet ne reizi nedeva viņiem nopietnu triecienu. Tādēļ neguvām ne vāciešu uzvaru, ne poļu pierimšanu. Toties pastiprinājās naidīgās attiecības ar Krieviju.

Vāja un nenoteikta bija politika Elzasas-Lotringas jautājumā. Apstākļi prasīja, lai triektu ar dūri pa franču hidras galvu, samītu šo hidru un pēc tam dotu elzasiešiem līdztiesību. Turpretī nei2;darījām ne vienu, ne otru. Mēs pat nespējām to izdarīt, jo lielāko partiju rindās atrodas lielākie nodevēji, piemēram, Veterles kungs centra partijā.

To visu vēl varēja kaut kā paciest, ja vien par nenoteiktības upuri nekļūtu galvenais spēks, no kura bija atkarīga valsts pastāvēšana. Te es domāju par armiju.

Jau tā vien, ko šajā jomā pastrādāja tā dēvētais "reihstāgs", bija pilnīgi pietiekami, lai vācu nācijas lāsti sekotu tam uz mūžīgiem laikiem. Viszemiskāko motīvu mudināti, politisko partiju parlamentārie draņķi izrāva no tautas rokām, nozaga valsts aizsargāšanas ieroci, kam vajadzēja kļūt par valsts brīvības un neatkarības balstu. Ja tagad Flandrijas līdzenumā spētu atvērties neskaitāmie vāciešu kapi, no tiem izkāptu simtiem tūkstošiem Vācijas labāko dēlu asiņainās ēnas. Viņi kļuva par šo parlamentāro noziedznieku bezkaunības upuriem. Viņi mūsu jauniešus dzina nāvē, nedodot iespēju iegūt pienācīgu militāro sagatavotību. Ar jauniešu dzīvībām, ar miljoniem kropļu un kritušo tēvzeme samaksāja par to, lai daži simti viltnieku varētu netraucēti nodarboties ar politiskajām blēdībām, šantāžu vai, labākajā gadījumā, stulbi eksperimentēt ar tautas dzīvo ķermeni.

Tajā laikā, kad ebreji ar marksistiskās preses starpniecību visā pasaulē izplatīja bēdīgi slavenos melus par vācu "militārismu", līdz ar to apgrūtinot Vācijas stāvokli, marksistiskās un demokrātiskās partijas reihstāgā visiem spēkiem traucēja bruņoto spēku reorganizēšanu. Visiem bija skaidrs, ka gadījumā, ja sāksies karš, kauties vajadzēs visai nācijai. Tāpēc jo lielāks noziegums bija armijas reorganizēšanas bremzēšana. Un tomēr noziedzniekiem izdevās panākt, lai miljoniem vāciešu būtu jādodas uz fronti, neguvušiem pietiekamu militāro sagatavotību. Pat tādā gadījumā, ja ignorē parlamenta blēžu nepieredzēto nekaunību, ir skaidrs, ka pilnībā apmācītu zaldātu trūkums varēja novest pie kraha jau pašā kara sākumā. Kara gaita vairākkārt apliecināja, ka tādas briesmas pastāv.

Vācu nācijas brīvības un neatkarības, zaudēšana notika vājuma un nenoteiktības dēļ militāro spēku sagatavošanās. Šī nenoteiktība iespiedās visās dzīves jomās jau pirmskara gados.

* * *