Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Zarēns paskatījās uz sarežģīto spirāli, kas bija iestrādāta tumši sarkanajā ādā. Viņš zināja, ka slaktētu acīs katram atsevišķam rakstam uz amuleta ir sava nozīme.

"Tie, kas valkā šo amuletu," tur­pināja slakteris, apsiedams auk­liņu Zarēnam ap kaklu, "būs pa­sargāti pret bailēm no zināmā."

"Vai nevajadzētu būt no nezi­nāmā?" jautāja Zarēns.

Slakteris iesprauslā jās. "Bailes no nezināmā piederas dumjiem un vājiem," viņš teica. "Tu man pēc tāda nelikies. Nē," viņš piebilda. "Pie manas naudas! Tas, kas ir zināms, lielāko tiesu biedē vairāk. Un, ja runājam par naudu, tas maksās sešus kvartus." Zarēns iebāza roku kabatā. "Ja nu vien," sazvērnieciskā čukstā piebilda slakteris, "tev varētu būt frakspulveris." Viņš skatījās uz lodveida sudraba me­daljonu, kas karājās Zarēnam kaklā. "Ar kripatiņu pietiktu."

"Atvaino," teica Zarēns, mezdams monētas gaidošajā asinssarkanajā plaukstā. "Lieka man nav."

Slakteris samierinājies paraustīja plecus. "Tāpat vien ienāca prātā," viņš nomurmināja.

Ar jaunāko amuletu pie citiem, kurus viņš bija uzkrājis gadu gaitā, Zarēns turpināja ceļu pa līkumoto šķērsieliņu labirintu.

gribēja spēlēties.

"Sveiks, mazais," Zarēns pietupies teica, kasīdams rotaļīgajam ra­dījumam spalvaino pazo­di. Visurložņa murrāja ai/ prieka un apvēlās uz mu­guras. "Ak tu lielais mī­luli," sacīja Zarēns. Viņš zināja, ka ilgi tā nebūs. Pilnībā pieauguši visur-

Viņš gāja garām dzīvnieku veikalam, - no tā vēdīja spē­cīga mitru salmu un siltu kažokādu smaka -, kad pēkšņi viņam pretī izbrāzās mazs, nikna paskata radījums ar at­ņirgtiem zobiem. Zarēns satrūcies parāvās atpakaļ, tad sā­ka smieties, jo tas, līdz galam nostiepis saiti, satraukti ņurdēdams, sāka uz vietas lēkāt augšup lejup. Tas bija vi- surložņu mazulis, un viņš

ložņas bija gan liels slogs, gan izcils sargdzīvnieks tiem, kam piederēja kas tāds, ko vērts sargāt.

"Ei!" atskanēja ķērcošs, tomēr neatlaidīgs čuksts. "Ko velti tērē laiku ar to dēlesblusu maisu? Panāc šurp."

Zarēns paskatījās apkārt. Pie pussagruvušā veikala dur­vīm bez visurložņas bija izstādīti neskaitāmi citi radījumi: pūkaini, spalvaini un ar zvīņām, ari daži no mazākajiem troļļiem un gobliniem te bija pieķēdēti pie sienām. Ne­viens no tiem neizskatījās pēc tāda, kas nupat būtu runājis.

"Te augšā, Zarēn," atkal atskanēja balss, šoreiz uzstā­jīgāk. Tirpas skrēja Zarēnam pa muguru uz augšu un uz leju. Tas, kurš bija runājis, turklāt vēl pazina viņu. "Uz šo pusi!"

Zarēns paskatījās uz augšu, un viņam aizrāvās elpa. "Kāpurputns!" viņš iesaucās.

"Tas pats," kāpurputns nočukstēja un neveikli pagriezās uz laktas pret viņu. "Sveicināts."

"Sveicināts," teica Zarēns. "Bet…"

"Runā klusāk," kāpurputns nošņāca, un tā labā acs pie­vērsās veikala ieejai. "Es negribu atklāt Svīdlēnim, ka pro­tu runāt."

Zarēns pamāja un norija kaklā sakāpušo kamolu. Kā gan tik cēls radījums varēja nonākt tik nolaistā vietā? Kāpur­putns, kas bija pieskatījis Zarēnu kopš tā brīža, kad zēns

bija klāt pie tā izšķilšanās, - kurš gan bija uzdrīkstējies to notvert? Un kāpēc tas bija ievietots būri, kas tik tikko lielāks par pašu nabaga radījumu, tā ka tam nācās pietupties uz laktas, nespējot iztaisnoties, nespējot izplest spārnus un brīnišķīgajam, ragotajam knābim rēgojoties starp restēm?

"Es drīz dabūšu tevi laukā no turienes," teica Zarēns, iz­vilkdams aiz jostas aizbāzto nazi. Viņš iegrūda plāno as­meni piekaramās slēdzenes atslēgas caurumā un sāka to drudžaini grozīt.

"Pasteidzies," mudināja kāpurputns. "Un, debesu dēļ, neļauj Svldlēnim nojaust, kas tev padomā."

"Nupat jau būs…" Zarēns nomurmināja caur sakostiem zobiem. Bet slēdzene ietiepīgi palika aizslēgta. "Ja vien es varēšu…"

Tajā brīdi gaisā pēkšņi atskanēja apdul­linošs KRAH! Zarēns nekavējoties pārtrauca savu darāmo un satraukts apgriezās apkārt. Viņš zināja, kas ir noticis. Tas notika visu laiku.

Papildus ķēdes, kas palīdzēja noturēt vietā lidojošo pil­sētu Sanktafraksu, pa brīdim trūka pušu.

"Vēl viena!" kāds iekliedzās.

"Piesargās!" brēca kāds cits.

Bet bija jau par vēlu. Pārtrūkusi ķēde jau gāzās zemē ar neatbilstoši maigu žvadzoņu un šķindoņu. Lejā ielās visi drāzās šurp un turp, uzgrūzdamies cits citam, nekur ne­tiekot.

Ķēde nogāzās lejā. Kliedziens cēlās augšup. Tad klusums.

Kad putekļi nosēdās, Zarēns izpētīja notikuma vietu. Dzelzslietu tirgotāja veikalam pretējā pusē bija ielauzts jumts. Divi stendi bija saplacināti. Un uz ielas gulēja ne­laimīgais, ko krītošais metāls bija nositis.

Zarēns cieši skatījās uz skrandainajām drēbēm un pa­zīstamajiem smagajiem zābakiem. Tas bija alu gars. Var­būt tev galu galā būtu vajadzējis uzklausīt slakteri, viņš domāja un aptaustīja amuletu sev kaklā. Nu bija par vēlu. Alu garam veiksmes bija pietrūcis.

"Ak vai," viņš dzirdēja kāpurputnu nopūšamies. "Situā­cija tuvojas krīzei, un tas ir fakts."

"Ko tu ar to gribi teikt?" Zarēns jautāja.

"Tas ir garš stāsts," kāpurputns lēni teica. "Un…" Viņš apklusa.

"Ko?" vaicāja Zarēns.

Kāpurputns turpināja klusēt. Viņš zīmīgi pagrozīja vie­nu aci pret veikala ieeju.