Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

"Krisa Ridela lieliskās ilustrācijas ir Pola Stjuarta izcilās fantāzijas sērijas "Malaszenies hronikas" neatņemama sastāvdaļa. Otrā grāmata "Vētras dzinējs" ir tāpat darbības pārpilna kā tās priekš­tece. "

The Guardian

"Stjuarta neatvairāmā stāstītāja prasme, ko brīnišķīgi papildina Ridela smalki zīmētās ilustrācijās, padara to par labu lasāmvielu."

amazon.co.uk

""Stāstījums un plašais personāžu loks valdzina… Tas ir vairāk nekā tikai lasīšana: lasītājs tiek vests līdzi."

The School I.ibrarian

Bērniem, kuri lasījuši Harija Potera grāmatas un vēlas izpētīt vēl kādu pasauli… Tikai fantāzija un piedzīvojumi, un apbrīnojami zīmējumi."

Mail on Sunday

.

.

IEVADS

Kaut kur tālu, tālu, izvirzījusies pāri tukšumam tai apakšā, kā milzīga akmens kuģa priekšgals slejas Ma- laszeme. Plata, ūdeņiem bagāta upe - Malūdens upe - nebeidzami līst pār klints malu, kur tā veido pārkāri, un krīt lejup apakšā esošajā tukšumā. Tās izteka atro­das tālu iekšzemē, augstu tumšajā un baisajā Dziļajā mežā.

Lielā meža nomalē, tur, kur zemu nolaižas mākoņi, atrodas Maliene, neauglīga tukšaine, kur mutuļo mig­las, gari un murgi. Tos, kuri apmaldās Malienē, sagaida viens no diviem iespējamiem likteņiem. Veiksmīgākie, neko neredzot, aizmaldīsies līdz klints malai un no­kritīs, tā sagaidot nāvi. Neveiksmīgie nonāks Krēslas mežā.

Sava nebeidzamā zeltainā mijkrēšļa apspīdēts, Krēslas mežs ir apburošs - bet arī bīstams. Gaisotne tur ir skurbi- noša. Tiem, kuri ieelpo šo gaisu pārāk ilgi, iziet no prāta, kāpēc viņi vispār ieradušies kā nomaldījušies bruņinieki senaizmirstos meklējumos, ar mieru atteikties no dzīves, ja vien dzīve atteiktos no viņiem.

Reizēm Krēslas meža smagnējo rāmumu iztraucē spēcī­gas vētras, kas Malaszemei brāžas virsū no apakšas. Šīs vētras, kuras tur tiek pievilktas, kā liesma pievelk nakts­tauriņus, riņķo kvēlojošajās debesīs - reizēm pat dienām ilgi. Dažas no šīm vētrām ir īpašas. To zibeņu spērieni rada vētrasfraksu, vielu, kas ir tik vērtīga, ka arī tā - par spīti Krēslas meža šaušalīgajām briesmām - iedarbojas kā magnēts uz tiem, kas vēlas to iegūt.

Zemākajā joslā Krēslas mežs dod vaļu Dumbrājam. Tā ir smirdīga, piesārņota vieta, ko padara riebīgu zampa no Lejaspilsētas fabrikām un metāllietuvēm, kuras izsūknēju­šas un izgāzušas te savus atkritumus tik ilgi, ka šī zeme ir mirusi. Un tomēr - tāpat kā visur citur Malaszemē - ari te kāds dzīvo. Tie ir ložņas, pabiras sārtām acīm un izbalē­juši tikpat gaiši kā vietējā apkaime.

Tie, kuriem izdodas veikt ceļu pāri Dumbrājam, nonāk pussagruvušu būdu un nolaistu graustu labirintā, kas no abām pusēm ieskauj Malūdens upi. Tā ir Lejaspilsēta. Tās iedzīvotāju kopumu veido visas Malaszemes dīvainās tau­tas, radījumi un ciltis, kas iespiestas pilsētas šaurajās ielās. Tā ir netīra, pārapdzīvota un bieži vardarbības pilna, to­ties Lejaspilsēta ir arī visas saimnieciskās darbības centrs - gan atklātībā, gan slepenos darījumos.

Tā san, tā rosās, tā ir enerģijas pārpilna. Ikvienam, kas tajā dzīvo, ir kāds īpašs arods, kas pakļauts attiecīgai apvienībai un atrodas noteiktā rajonā. Tas noved pie in­trigām, sazvērestībām, skarbas konkurences un nebeidza­miem strīdiem - rajonam ar rajonu, apvienībai ar apvie­nību, tirgotājam ar savu sāncensi tirgotāju. Vienīgais, kas apvieno visus apvienību biedrus, ir viņu kopīgās bailes no debesu pirātiem un naids pret tiem, kuri pārvalda de­besis virs Malaszemes savos brīvi gaisā peldošajos kuģos un aplaupa katru apvienību biedru, kas gadās viņu ceļā.

Lejaspilsētas centrā atrodas liels dzelzs gre­dzens, no kura gara un smaga ķēde - reizēm nostiepta, rei­zēm vaļīga - stiepjas augšup pret debesīm. Tās galā ir liela lidojoša klints.

Tāpat kā visi citi Malasze­mes planējošie akmeņi, tā cē­lusies Akmeņu dārzos - iz­spraucās no ze­mes, auga, no apakšas to stūma uz augšu jauni, tai apak­šā augoši akmeņi, klintij kļūstot aizvien lielākai. Ķēdi tai piestiprināja tacl, kad tā kļuva diezgan liela un viegla, lai paceltos debesīs. Uz tās ir uzbūvēta lieliskā Sanktafrak- sas pilsēta.

Sanktafraksa ar tās augstajiem, smailajiem torņiem, ko savieno gaisa tilti un pārejas, ir zinību šūpulis. Tajā dzīvo akadēmiķi, alķīmiķi un mācekļi - katram ir savs tituls -, tā ir apgādāta ar bibliotēkām, laboratorijā^! un lekciju telpām, ēdnīcām un sabiedriskām istabām. Apgūstamie priekšmeti ir tikpat neskaidri, cik nenovīdīgi tie netiek atklāti, un, par spīti veclaiku mācību labsirdības garam, Sanktafraksa ir verdošs sāncensības, sazvērestību un pretdarbību, skarbas kliķu cīņas katls.

Dziļais mežs, Maliene, Krēslas mežs, Dumbrājs un Ak­meņu dārzi. Lejaspilsēta un Sanktafraksa. Malūdens upe. Vārdi ir kartē.

Tomēr aiz katra no šiem nosaukumiem ir tūkstošiem stāstu - stāstu, kas iemūžināti senajos ruļļos, stāstu, kas nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdos, stāstu, ko stāsta pat vēl tagad.

Tas, kas seko turpmāk, ir tikai viens no šiem stāstiem.

PIRMĀ NODAĻA ATKALREDZĒŠANĀS