Maiju tempļa gūstekņi

Mēs bijām pašā virsotnē, nelielā laukumiņā, no kura varēja pārredzēt jumtus uz visām pusēm. Pil­sētas valdes nams ar parku bija vienā pusē, mūsu skola — otrā. Un pāri mums — plašās, bāli zilās debesis, kurās vējš bija izdzenājis visus mākoņus.

— Atstāj to zeperi šeit un ej! — Trakais Edijs atkal ierūcās. — Pēc stundas atnāc.

Kad es pēc pulksten pieciem uzkāpu pa labi iemīto taciņu kalna galotnē, redzēju, ka Trakā Edija pūķa konstrukcija ir laba.

Tomāts lidoja lepni un augstu, un tā astē karājās Džoela plīša lācītis.

Virs manis pret plašajām, gaišajām debesīm Džoels un Edijs veidoja vienu kopīgu siluetu. Tuvāk pienākot, redzēju, kā viņi padod viens otram spoli ar pūķa auklu. Vispirms turēja viens, tad otrs. Un mana ierašanās bija kā ielaušanās īpašā mazā pasaulē.

Tā tas izskatījās katrreiz, kad es atgriezos pie viņiem kalna virsotnē tajos pāris mēnešos, kamēr mācību gads tuvojām noslēgumam. Jo ikkatrā vējainā dienā Trakais Edijs savos ratiņos mūs gaidī­ja uz ietves pie mājas, it kā instinktīvi justu, ka Džoels un plīša lācītis vēlas lidot.

Par ko gan viņi runājās šajās stundās? Es ne­zinu. Milzīgais pūķis vienmēr bija gaisā, kad es atgriezos, un lācītis lidoja augstu pāri viņiem. Tikai dažas reizes atgriezdamies redzēju Trako Ediju, maigi smaidot, vērojam Džoela laimīgo seju, kas bija pavērsta augšup pret lācīti. Reiz es pat pieķēru viņu aplūkojam abas Džoela dotās krāsainās svēt­dienas skolas kartiņās. Brīnījos par to, ka viņš tās saglabājis. Tomēr visbiežāk, kad es pienācu klāt, viņi pārtrauca visu, ko tobrīd darīja, it kā es būtu traucējošs svešinieks.

Ja runājam par mani un Trako Ediju, tad mēs gandrīz nesarunājāmies. Viņš reti izmeta vairāk nekā dažas frāzes.

—   Uz I^eitonkalnu, puis! — viņš mēdza pavēlēt, it kā es nezinātu, ka Džoels atvedis mani līdzi tikai tāpēc, lai es uzstumtu ratiņus pa stāvo taku augšā.

Tad, Leitonkalna virsotnē, viņš parasti teica: — Pietiek, čom! Atstāj zeperi te un ej! — Un pēc brītiņa: — Pēc stundas atnāc!

Viņu īpašās satikšanās reizes varbūt ilgtu visu vasaru, bet brīvlaika trešajā dienā Džoels pa pastu saņēma vēstuli.

Tajā atradās ielūgums uz Meksiku. Kopā ar aviobiļetēm.

4

—     Absurds, — es murmināju, — pilnīgs absurds!

—  Tas nozīmē — blēņas, — Ralfs paskaidroja Maikam.

Maiks saka griezt zobus. — Es zinu, zušu- mūli! — Viņš lūkojās uz mani, kā palīdzību gaidī­dams. — Vai tu varbūt ieskaidrosi Ralfam, ka skola ir cauri jau kopš aizvakardienas?

Es nopūtos.

Neņemdams vērā manu nopūtu, Maiks vēlreiz nopētīja garo, tievo svilpi, ko bija izvilcis no kabatas.

—   Suņu svilpe, — viņš sacīja Ralfam. — Es to pasūtīju ar kuponu, ko izgriezu no komiksa aiz­mugures vāka. Suņi to dzird, bet mēs ne.

lai to pierādītu, Maiks iepūta svilpē tik stipri, ka viņam izspiedās acis. Mēs dzirdējām tikai Maika elpas skaņu. Bet gandrīz tūlīt pat divas mājas tālāk sāka kaukt vilku suns.

—   Feini! — sacīja Ralfs. — Kāda distance?

Maiks iepūta vēlreiz. Vēl tālāk no mums Mērfija

kokerspaniels sāka nikni ķilkstēt.

—     Pietiekami tālu, — Maiks teica un pa­smaidīja.

Ralfs nogrozīja galvu. — Varbūt Mērfiju suns vienkārši pievienojās, tāpēc ka vilku suns tā satraucās. Vajadzētu būt kādai zinātniskai metodei, kas pierādītu rezultātu patiesumu ar eksperimen­ta palīdzību. Piemēram, ļaut suņiem nomierināties un pēc tam pasvilpt kādas piecas mājas tālāk uz pretējo pusi. Šādi mēs varētu aprēķināt svilpes dar­bības rādiusu un…

—    Veči, pirms divdesmit minūtēm Džoels atvēra pirmo vēstuli savā mūžā, kas bija adresēta viņam. Un tajā bija sešas biļetes uz Kankunu — tas ir Meksikā. Derīgas atpakaļbraucienam pēc desmit dienām. Un nedzirdamas suņu svilpes pašlaik mani interesē vismazāk!

Maiks nožāvājās un piecēlās no manas mājas virtuves puses kāpnītēm, uz kurām mēs visi sēdējām. — Klau, tik agram ritam laiks liekas pārāk karsts, — viņš teica. — Rikij, es zinu, ka tava mam­ma ir darbā. Kā tu domā, vai viņai būtu kas iebil­stams, ja es ietu un aizņemtos mazliet limonādes?

—   Aizņemtos? — pajautāja Ralfs. — Šis vārds liek domāt, ka tu vēlāk to atdosi, par ko gan es šaubos, ja jau būsi to izdzēris.

—   Paklau, Einštein, — Maiks rūca, — es jau tev sacīju, ka mācības ir beigušās nu jau kopš…

Es atstāju viņus strīdamies un aizgāju pie mūsu dārza lielākā koka.

Baigi foršā dieniņa, es domāju. Vēsa zālīte, kas

kutina kājas. Sēžu, atspiedies pret koku, un priecājos par ēnu. Mīlīga, silta saulīte. Un dumji draugi.

Pēc brīža viņiem pielēca, un viņi atnāca pie ma­nis.

—     Kas par lietu? — jautāja Maiks. — Tu izskaties skābs.

—   Kas par lietu! — es atcirtu. — Mans mazais brālis saņem aploksni ar sešām biļetēm uz Mek­siku un apmaksātiem desmit dienu uzturēšanās izdevumiem, bet jūs abi runājat par limonādi un skolu!

Maiks un Ralfs saskatījās.

—  Viņš taču nejoko, vai ne? — Maiks teica gan­drīz bijīgi. — Tas taču nav kārtējais dumjais jociņš?

Ralfs pamāja ar galvu. —Ja viņš patiešām runā nopietni, tad tas nozīmē vienu no diviem.