Lilita

Viņi atviegloti iesmējās, raudzīdamies viens otrā caur trīsuļojošo, karsto gaisu. Kopīgās atmiņas viesa Lilitā uzticību.

—   Vai vīrieši atgriežas? Vai medībās labi veicās? — tagad apjautājās meitene, nosēzdamās ērtāk un atspiezdama zodu pret saliekto ceļgalu.

Odams atsaucās:

—   Vīrieši atgriežas, bet viņi vēl ir tālu. Medības bija veiksmīgas.

—   Tavas kājas ir straujas un vieglas, — Lilita atzinīgi ieteicās, atkal pašķielēdama uz viņu.

Pēc ēšanas viņi remdēja slāpes ar duļ­ķainu strauta ūdeni. Zeltainā saule no labās puses bija pārgājusi uz kreiso.

Netālu no apmetnes viņi palēnināja so­ļus. Viņus neviens nedrīkstēja redzēt divatā.

Odams piegāja Lilitai cieši klāt un viegli pārlaida plaukstu viņas sejai un pleciem — tā svētkos pateicās tiem, kas labi dejojuši. Viņš pats nezināja, par ko pateicas viņai.

Lilitai bija vēsa un gluda āda kā jaunai vardei. Viņas izvairīgais skatiens, urskulītī sastieptās lūpas, trauksmaini elpojošais ķermenis, slaikās rokas, kuras pie pleciem bija tievākas nekā pie elkoņiem, — tas viss piepeši šķita neatvairāms kā lietus mākonis. Ceļgalos iesitās zemes trīsas. Sis mirklis bija līdzīgs degošas debess saknes — zi­bens — uzliesmojumam: garš un īss. Tas sajauca laika ritumu.

Kad abi atģidās, maiss ar izbirušajiem augļiem gulēja vienā, Odama metamie šķēpi — otrā pusē. Viņi vēl ilgi nevarēja atraisīt skaujas, un tikai pēc laba laika katrs atsevišķi atgriezās apmetnē.

Lilitas un Odama ilgo prombūtni neviens nebija pamanījis. Cilts dūca neparastā sa­traukumā: meža gūstam tuvojās gals! Vajā­dami zvēru, trīs mednieki bija aizklīduši tik tālu, ka piepeši ieraudzījuši starp kokiem gaismas svītru.

Sākumā neviens no viņiem nesaprata, ko nozīmē tas, kas pamazām atklājās viņu acīm. Viņi tikai ievēroja, ka zeme kļūst sau­sāka; augstos kokus ar necaurredzamo la­potni šur tur sāka nomainīt plaši klajumi, koku stumbrus vairs neklāja biezas, miroņ- bālas sūnas, uz kurām trīsuļoja nežūstošas lāses; šķembainā, smilšainā augsne labi uz­sūca lieko valgmi.

Iešana kļuva aizvien vieglāka. Gaisā vē­dīja jaunas smaržas; izzuda ar ūdensrozēm klāto dūksnaino bedru puvešainais drēg­nums. Aklais mežs, pa kuru bija klejojušas vairākas tabundas paaudzes, kļuva retāks, koki atkāpās . ..

Mednieki apstājās saspringti un samul- suši. Vajātais zvērs aizbēga; to viņi atcerē­jās tikai daudz vēlāk. Viņu priekšā vairs ne­bija koku, tikai pazema krūmu siena. Kaut gan vēl tikko ausa rīts, kāds nagainis jau mierīgi ganījās brikšņos, skraukšķinādams lapas un sulīgos zarus. Mednieki stāvēja aizvēja pusē.

Tad viens no viņiem spēra soli uz priekšu. Neredzamais dzīvnieks sprauslādams metās sāņus. Tabundas cilts vīrietis — tas, kurš pirmais izkustējās no vietas, stūrgalvīgi sa­raucis uzacis, kas bija šauras un asas kā akmens naža asmens, — pārdroši metās uz priekšu. Viens mirklis — un viņš pazuda aiz krūmiem.

Abi pārējie nesekoja viņam; ne jau visi piedzimst par varoņiem. Kādu laiku aizgā­jušo vēl varēja saredzēt caur krūmiem. Viņš izskatījās smuidrs, kaut bija neliela auguma un kalsnējs, tāpat kā visi cilts vīrieši. Viņa seju ietvēra pašķidra bārdiņa, kas slēpa ne tik daudz smakru, cik iekritušos vaigus. Zem kakla dobītes, kas šobrīd mežonīgi pulsēja, karājās resnā cīpslā uzvērts zivsveida

akmens — caurums tajā bija izurbts ar ūdens strūklu. Vīrietis jau zināja, ka turpmāk ciltī viņu sauks «Tas, kas pirmais izgāja no me­ža» — jo viņš tiešām pirmais bija sasnie­dzis tā malu.

Aiz krūmāja sākās pavisam cita valstība. Apvidus bija līdzens, mazliet viļņots līdz pat pauguru virknei, kas izzuda dūmakā. Rīta miglas vāli vēlās pār visu ieleju, šķita, ka tā elpo. Tālajās biržu saliņās skanēja putnu koris.

— Lū! Lū! — mednieks uzkliedza pārē­jiem.

Prieka sauciens, pirmais cilvēka izteiktais vārds pārskanēja laimīgo ieleju. Atpalikušo mednieku priekšā aiz retajiem koku stum­briem piepeši izslējās augšup traucošām strūklām līdzīgi zāles stiebri. Lielas rasas lāses uz tiem spīguļoja zemajā rīta saulē. Viņu priekšā pavērās apbrīnojamas krāsas, smaržas, plašums — nekad neredzēta aina, kas reibināja un apdullināja. Visi trīs bija jauni mednieki, ne viņi, ne viņu tēvi ne­bija redzējuši stepi, tāpēc tagad trijotne stāvēja ārkārtīgi saviļņota.

Tabundas ļaudis palika ielejā līdz pus­dienai un, kad laiks noskaidrojās, ieraudzī­ja tālumā kalnu grēdu ar milzīgu sniegbaltu virsotni, kas it kā peldēja debesīs. Viņi vēl nezināja, kas tas ir, tāpat kā to nebūtu zi­nājuši arī viņu senči, kas bija atnākuši no plašas zemienes, kura vēlāk pārvērtās jūrā.

Sakņu vācējas, izdzirdušas labo vēsti, steigšus atgriezās apmetnē ar tukšām ro­kām, taču neviens viņām to nepārmeta.