Lilita

LILITA

Lidija OBUHOVA

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1967

Zvaigzne tuvojas, kaut arī bija vēl talu — vairāku planētu paaudžu attālumā.

… Iesnaudusies, Lilita piepeši uztrūkās. Viņai šķita, ka starp šiem diviem mirkļiem nav pagājis ilgāks laiks kā nepieciešams ro­kas vēzienam; īstenībā viņa bija gulējusi tik ilgi, kamēr izdega divi ugunskuri. Saule sen bija norietējusi, un melnā debess bija sa­mudžinājusi zarus.

Viņu pamodināja bungu rīboņa. Lilita pa­cēla galvu. Iepriekšējā dienā ciltij bija vei­cies medībās; tikai vienam dzinējam bija gadījusies nelaime — mirstoša zvēra ķetna bija norāvusi gabalu ādas no viņa pleca. Taču asinis drīz vien apturēja, un tagad viņš līdz ar citiem līksmojās pie kopējā ugunskura.

Lilita ziņkārē izstiepa kaklu. Tāpat kā visi bērni, viņa gulēja aiz mietu žoga, pār kuru zvērs nevarētu pārlēkt. No zāles klēp­jiem, uz kuriem viņa gulēja, plūda skurbs vītuma aromāts, kas pārspēja visas citas smaržas. Iekāms stiebri un lapas nebija pār­vērtušies par dzeltenu plēksnīšu kaudzi, tie izdvesa valgmi; lapas vēl bija dzīvas, bet ziedi kā krastā izmestas zivis vārstīja mu­tes — to ziedlapiņas pirmoreiz nebija aiz­vērušās vakara gaidās.

Lilita mēģināja ar plaukstu atgaiņāt ko­dīgo smaržu, viņas acis kāri tvēra uguns­kura atspīdumu. Iesarkanajā dūmainajā miglā dimdēja tabundas skaņas — pareti sitieni, kas bija līdzīgi asins grūdieniem. Pa Lilitas dzīslām tie plūda kā ugunīgas strūklas, vi­ņai metās te auksti, te karsti.

Viņa apjukusi pagrūda vienu, otru, trešu gulētāju. Pagrūda rupji, kā būtne, kas pati radusi ciest sāpes un sagādāt sāpes citiem, neuzskatot tās par ko svarīgu — nav jau bads!

Taču neviens nepamodās. Viņas vienau­džiem atliku likām pietika dienas, viņi aiz­miga pirms rieta; viņiem likās, ka saules ritums nekad nepārtrūkst. Ja arī viņus mo­dināja nakts trauksmes, tad viņi tikai akli blisināja acis: kņada un satraukums šķita kā sapnis.

Tomēr Lilita jau no mazotnes zināja, ka ir nakts — pasaules otra puse. Par to viņai stāstīja māte, kas bija viņu dzemdējusi īsi pirms pusnakts. Pats vārds «Lilita» nozī­mēja krēslu, tumsu, kad pat retās zvaigznes slēpj mākoņi, — tāpēc visi brīnījās, kādēļ meitenei izraudzīts tāds šausminošs vārds. Citas sievietes taču uzticēja savus bērnus gaismas spēkiem. Bet Lilitas māte gribēja, lai viņas meita būtu nakts meita. Varbūt slimīgās sievietes dīvainajā stūrgalvībā slēpās cerība, ka tieši viņas bērns ar laiku pārvarēs bailes no tumsas, tāpat kā dros­mīgie pārkāpj maģisko apli.

Māte par to nekad nerunāja ar Lilitu, un viņas jau arī satikās reti: no krūts atšķirtie bērni auga veceņu uzraudzībā, bet vīrieši un sievietes bija vienādā mērā nodarbināti ar barības sagādi.

Tabundas cilts ļaudis (tas nozīmēja — tie, kas radījuši bungas) jau sen klīda pa mežiem, apstādamies tikai tāpēc, lai sarī­kotu medības. Viņi visiem spēkiem centās iz­kļūt zālainā klajumā, no kāda bija atnākuši. Aklajā mežā viņi jutās kā aprakti, tā nai­dīgais sasprindzinājums nomāca: nekādu taku, tikai zvēru iemītas stigas! Ja gadījās nejauši sastapt sev līdzīgus, pāri palika ti­kai neizpratne: meža cilvēki bija bikli un tramīgi, katru, kas tuvojās, viņi uzskatīja par ienaidnieku un pazuda, iekāms bija iespējams viņus uzrunāt. Un cilts gāja un gāja starp milzu kokiem, pa kuru stum­briem tecēja dzintaram līdzīgi stiklveida sveķi. Lilita nevarēja zināt, kad sākās lielais gājiens un kas to izraisīja. Viņa bija dzi­musi ceļā. Mežs viņai bija dzimtene, grau­zēju saēstie zemē gulošie stumbri — viņas šūpulis un mājvieta. Lilitai māte stāstīja, ka atceroties nakts debesis ar daudzām ugunīm. Līdz pēdējai stundai, līdz pat sa­vai pāragrajai nāvei, — viņa nomira, čūs­kas sakosta, — māte skuma zem koku zema­jām velvēm, caur kurām tikai retumis pavī­dēja izķēmots, iegarens zvaigznes vaigs.

Diez vai arī māte savām acīm bija redzē­jusi tās bezgalīgās debesis: viņa taču bija tik jauna, bet mežs tik liels! Varēja būt, ka viņa tikai aiz naivuma, neprazdama atšķirt sevi no pārējiem cilvēkiem, gluži vienkārši bija uzglabājusi savā atmiņā citu nostāstus: laika skaitīšanā cilts bija nevarīga; dzīve līdzenumā šķita kā vakarējā diena.

Kurp devās tabundas ļaudis? Kurp vis­pār plūda visas cilvēku ciltis? Līdzīgi ūde­nim tās piepildīja planētas ieplakas.

Kaut kur ziemeļos ganījās mošus vērši, biezokņos bija sastopami meža ziloņi, plan­kumainais zirgs ar lielu galvu, prāviem zo­biem un šauru purnu nikni zviedza, aulek­šojot pa līdzenumiem, — taču tā bija aiz­ejošā pasaule.

Pēc tam kad zeme bija trīsreiz dziļi no­pūtusies, te aizdarot aizsalušās kontinentu acis, te plaši atverot tās, — kūstošo ledāju veidotie ezeri lielā paļāvībā saplūda kopā ar debesīm; tad atkal tuvojās apledojums, auksti vēji izkaltēja augsni, tā plaisāja, morēnas saira un dzeltenīgi putekļi vēlās tūkstošiem kilometru, kamēr kaut kur no­sēdās kā auglīga lesa slāņi, — pēc visa tā vispirms ēnainajos mežos, bet vēlāk zaļajos līdzenumos parādījās cilvēks.

Viņš bija nemanāms, taču nebija bezpa­līdzīgs. Viņa ierocis bija viņa jaunība!