Laura un Avanterras noslēpums

Laura pavērās apkārt un ieraudzīja stigu, kas bija izveidojusies brikšņos. Dzeloņainie zari bija paliekušies sāņus, un uz salas vidieni veda šaura taisna taciņa. Tur, pašā centrā rēgojās starojošs gaismas stabs, kas likās sniedzamies līdz bezgalībai. Gaismas vidū stāvēja bruņinieks baltā tērpā. Šķita, ka viņš gaida Lauru, jo pamāja viņai un deva zīmi pasteigties.

Laura izlēca no segliem un ar kausu rokā metās uz gaismas staba pusi. Tomēr, kolīdz viņas kājas pieskārās zemei, pie horizonta uzlēca saule. Ziemas saulgriežu nakts bija galā. Līdz ar pirmo saules staru gaismas kolonna nobalēja, gaiši mirdzošās dūmakas cepure virs salas izgaisa, krūmāju zari atliecās vecajās vietās, taka izzuda un brikšņi tapa tikpat necaurredzami kā līdz šim.

Laura sastinga. Viņas acis pildīja asaras, kas pilēja uz Ap skaidrības kausa, un rad viņa izjuta vairs rikai kaunu.

Viņa bija atnākusi par vēlu.

Viņa bija cietusi neveiksmi, un viss bija beidzies!

Paravains izmisis atkāpās atpakaļ, kad burvju vārti izgaisa viņa acu priekšā. Tie vēlreiz gaiši uzplaiksnīja, it kā ar pēdējo izmisīgo mēģinājumu vēl gribētu pārspēt viltībā pašu likteni, bet tad pēkšņi pazuda.

Paravains sastinga. Bruņiniekam šķita, ka no viņa aizplūdusi visa dzīvība. Viņš sajuta vairs tikai nogurumu.

Svina smagu, nāvējošu nogurumu.

Viņš neiedomājami lēnām pagriezās apkārt un gausiem soļiem devās atpakaļ pie baltajiem bruņiniekiem, kas viņu gaidīja ielejas malā.

Neizteiksmīgām sejām viņi vēroja savu vadoni. Neviens nebilda ne vārda, taču bruņinieks zināja, kas viņus satrauc.

Paravains saprata, ka būtu vietā pateikt kādu mierinājuma vārdu, bet kā gan mierināt vīrus, ja mierinājuma nebija? Bija noticis prātam neaptveramais: Avanterru gaidīja iznīcība.

Paravainam vēl izdevās ielēkt seglos un mēmi dot zīmi, ka jādodas ceļā. Viņš iecirta sirmim sānos piešus un pagrieza to uz Blāzmoraldas pusi. Sagaidot galu, viņš gribēja atrasties pie Eliziona un Morvenas.

Baltie bruņinieki sekoja viņam. Un savas lielajās bēdās vīri neievēroja, ka viņu vidū nav Alarika.

Laura vēl joprojām stāvēja kā paralizēta. Viņa raudzījās uz kausu savās rokās un nespēja aptvert, ka bija atnākusi par vēlu. Tas nevar būt, viņa nodomāja. Nevar būt, ka viss beidzies.

Taču burvju vārti bija aizdarījušies, un Apskaidrības kausam uz ilgāku laiku bija slēgts ceļš uz Avanterru. Kā lai dzīvības ūdens spētu īstenot savu dziedinošo spēku?

Laura pacēla acis pret sauli, kas lēnām pacēlās virs apvāršņa. Tomēr dīvaini — kaut gan pie debesīm nebija ne mākonīša, tās gaisma bija bāla un vāja, it kā vispirms stariem vajadzētu izspiesties cauri neredzamam plīvuram, iekams tie sasniedza zemi. Vai mūžīgā nebūtība, kas iznīdē visu dzīvo, jau bija guvusi virsroku? Vai Gaismas glabātāju jau bija pieveicis ievainojuma nāvējošais spēks, un arī profesoram Austrumam nāksies aiziet viņsaulē?

Lauru māca kārdinājums pēc vilšanās sabrukt zemē un vienkārši nogaidīt, kas notiks tālāk, kad piepeši viņā gluži kā komēta tumšā naktī uzplaiksnīja kāda doma.

Protams — tā arī jānotiek! Man vienkārši jāpamēģina!

Viņa metās sirmim seglos un drudžaini iečukstēja viņam ausī: — Uz priekšu, Viesuli! Skrien, cik ātri vari!

Ērzelis pacēla galvu, ieplēta nāsis, satraukti iezviedzās un metās tik nevaldāmos auļos, ka viņa pakavi uzsvieda gaisā zemes pikas un akmeņu krusu.

Grāla pils guļamkambarī klusi sprakšķēja sveces. Elizions nekustēdamies gulēja savā guļvietā. No viņa sejas bija izzudis pēdējais sārtums.

Morvena sēdēja uz soliņa pie Eliziona gultas un turēja viņa roku. Pulss bija vājš, un, kaut arī vecā vīra krūtis vēl ritmiski cilājās, dziedniece zināja, ka Gaismas glabātājs drīz vien aizies Mūžīgajā Tumsā.

Aiz kambara lielajiem logiem bija savilkusies Melnā Migla. Tā bija tik bieza, ka Morvenas acis to vairs nespēja caurskatīt. Turklāt naktij jau sen vajadzēja būt pagājušai un noteikti bija sākusies diena. Taču Blāzmoralda bija iegrimusi dziļā tumsā.

Blāzmoralda bija zudusi. Ledains aukstums vilka pa logu spraugām un pārklāja sienas ar vizuļojošu sarmu.

Morvena nejuta aukstumu, kas bija pastiepis roku pēc viņas dzīvības. Viņas domas kavējās pie mirstošā slimnieka un pēdējās cerības, kas viņai bija atlikusi: viņa cerēja, ka Paravains atgriežoties atvedīs līdzi Apskaidrības kausu.

No troņa zāles atskanēja soļi. Tie tuvojās, un Morvenas pulss paātrinājās. Viņa piecēlās no soliņa un saspringti raudzījās uz durvju pusi.

Beidzot bruņinieks Paravains ienāca istabā. Morvenas skatiens meklēja kausu, taču bruņinieka rokas bija tukšas. Sveiciena vietā viņš tikai mēmi papurināja galvu, pacēla tukšās rokas un ļāva tām bezspēkā noslīgt lejup.

Dziedniece juta, ka viņu pamet pēdējie spēki. Viņa sabruka uz soliņa un aizklāja ar rokām seju. Drebuļu pārņemta, viņa sāka skaļi šņukstēt — Morvena apraudāja laiku galu.

Aureliāns Austrums nāves bāls gulēja gultā. Viņš klusi gārdza. Mērija Morgana pārliecās pār viņu, ar linu drāniņu samitrinādama sausās lūpas un noslaucīdama sviedrus no pieres. Taču mirējs, liekas, to vairs nejuta.